Jūra jau trešo dienu kā angļu labirints,
Kurā skaistas dāmas kavalierus neatrod,
šķiet, arī pasaule uz kartēm sākusi grimt
Un arvien dziļāk ūdenī grimst zods.

Aiz acīm slēpjas Pikaso domātājs
Uz milzīgas, vēsas varena ūdens lodes,
Un nav dejotājas iepretīm – apvārsni klāj
Tik viļņos topoša nama grodi.

Sauc bocmanis murgā – « Vīri ! aiz borta ! labā ! »
Un kā mirāža atspīd tāls saulessargs,
Ko gleznains stāvs tur rokās abās
Un tieši pa kursu – baudu parks!

Kā brīze vēnās ar reizi līst vīns,
Lagūna zem kājām kā sūnu klājums šķiet,
Sauszemes mīlestība most bocmanī –
Svētceļnieka ceļu pie dāmas iet.

Un čuksti un skatieni labirintā klīst,
Kā taurenīši starpejās virpuļo smiekli,
Raupjās plaukstas nezin kur tām līst,
Plūc saldu augli un top tām viegli.

Vien telpa vienīgā noslēpumu zina -
Ar saulessargu tur lejā staigā
Dāma kā dzira, kas sirdis atmaidzina,
Meklēto laimi uzskūpsta uz vaiga.