Man šķiet pavasaris viltnieks tāds būs pabakstījis mani ar savu nopietno pirkstu un teicis atrodi ziedus, kas tūliņās jau rotās pasauli. Zini, tas ir kaut kā līdzīgi kā manos laukos (tagad jau es zvērināts pilsētnieks) - mums bija viena piekalnīte, kurā vienīgajā visa ciemata tuvumā auga vizbulītes. Uz piekalnītes dienas lielāko daļu krita virsū saule un pa siltu sūnu varēja brist pēc puķītēm un lai ar to vizbulīšu nebija trakoti daudz tā bija vieta, kura piederēja tikai viņām. Kad gāju aprīļa vidū meitenēm plūkt tās, tad kādus 50 metrus iepriekš plūda tāda medus un silta upes līča smarža. Un Latvijas meitenes ne mazāk atpaliek. Tur sirds lūzt un tu nevari neko citu darīt, ka slepu viņas noplūkt un kārtot vāzē, lai gan zini, ka viņas patiesībā neziedēs tev vienam.