Pristigāls izkāpj no trolejbusa. Viena kāja uz priekšu, nākošā. Jā, viņam tas sāk patikt. Izmaiņas dzīvē. Uhhh, cik tas var būt labi. Mēnešiem ilgi viņš ir slīcis rutīnas purva bīstamajos akačos, vairs ne, tagad nē. Bet nu vairs nevajag par to domāt. Pristigāls nogriežas no ielas mazā šķērsieliņa, viss kļūst daudz klusāks. Šo ielu viņš nekad iepriekš nav redzējis, maza nenozīmīga ieliņa. Visa iela ir glīši sacelta ar vecām 20. gs sākuma mājiņām, glaunākās no tam izrotātas ar visvisādiem pūķiem un grieķu mitoloģijas varoņiem. Šī iela ir pieredzējusi labākus laikus. Tagad viss ir nedaudz noputējis, liekas pašas mājas ir nosēdušās un to skati, to stiklotas acis it kā vērstas uz leju. Pristigāls aiziet līdz ielas galam, kas nav īpaši tālu, līdz mazai koka mājai, kas izskatās nelietota un pamesta. Viņš apstājas, paskatās, nopēta māju. Uz tās ir rakstīts 1933. Pristigāla skatiens kļūst priecīgāks. Mm, jā šī māja izskatās tieši tā it kā tai vajadzētu iedvest nedaudz dvēseles, nedaudz mākslas, kultūras. Celta tā ir ziedu laiku pašā, pašā sākuma, kad tos vel par ziedu laikiem nevarētu uzskatīt. Pristigāls uzmet vērīgāku skatien uz logiem. Izskatās, ka tajā nav kārtīgi dzīvots

Tāda nepieredzejusi māja.

Jā…

Drošvien cerēja tā uz kādu dzejniecisku iedzīvotāju. Kādu, kas tai stāstītu pasakas un stāstus caur jumta istabiņas mazajiem logiem. Klausītos tā mākslinieka nekad nepiepildāmos sapņus, ko tas čukstētu mājai, stāstīdams par savu utopiju, idilli. Par it kā maziem, bet nepiepildāmiem sapņiem. Māja pārdzīvotu līdzi šim māksliniekam.

Tā uzklausītu viņu.

Saprastu viņu.

Brīdī, kad šis cilvēks saprastu savu bezspēcību un niecību. Brīdī, kad viņš saprastu, ka pasaulē nav neviena, kuram viņš interesētu, kurš viņu mīlētu. Viņš pieķertos mājai. Šai te mājai, kurā tas ir tik daudz ko skaļi lasījis, deklamējis, domājis. Mājas sienas būtu piesūkušās ar šī prozaiskā cilvēka domām, tās pilētu no tām, būtu pārpilnas ar sapņiem un cigarešu dūmiem. Tajā brīdi šis te cilvēks, kuram vecāki būtu devuši diezgan interesantu vārdu kā Koljanss Igraders Kristāls vai kaut ko tamlīdzīgu, iemīlētos mājā. Viņā redzētu, ka tā ir daļa no viņa, žēl gan, ka tā nemāk runāt.

Jā, šajā ielā nu gan domas skrien kā nogribējušies ērzeļi. Varbūt tiešām te ir dzīvojis kāds dižs gars, neatzīts, nepazīts, nomiris jauns, bet viņa sapņi, domas ir iesūkušas šajā ielā. Varbūt šī pati māja ir iemācijusies domāt no konstantās un patstāvīgās, smagās, depresīvas domāšanas, kas kādreiz te iekšā ir notikusi un tagad, juzdama, ka kāds, kas meklē savādāku dzīves gājumu, ir te ieradies, pārsūta lēnam savas domas uz šo cilvēku - Pristigālu.

Iebīda savus uzskatus, cita cilvēka sapņus, kas papildināti ar mājas ilgām pēc perfekcijas. Eksistenciāli spriedelējumi lēnām tiek iepotēti Pristigāla smadzenēs. Māja viņu lēnām sasaista ar sevi, liek tam domāt. Tā tin savas ideju virves ap Pristigālu.

Un tin.

Un tin.

Tin.

Bet lēnām.

Uzmanīgi.

Lēnam…

lai viņu nenobiedētu.