Mani iespadi par līdzšinējo vasaru.
Es eju pa Marokas ielām, tās ir pilnas ar skaļiem maziem, tumsnējiem marokāņiem, kas bauda savu krāsaino marokāņu dzīvīti. Kādā tumšā šķērsieliņā es ieraugu Vasaru, skaistā īsā kleitā, vērojot kādu koku ziedam. Daudz nedomājot, es izvelku stroķi un iešauju viņai kājā. Tagad viņa man neizbēgs. Es aši skrienu uz Vasaras pusi un lecu tai virsū. Vasarai mugurā ir jauka vasarīga kleitiņa, viņu nav grūti dabūt. Pirmajā brīdī es skrienu viņā ātri iekšā un nākošajā es jau atpūšos, sajūtas ir jaukas, gluži kā skrienot, peldot, dziedot, pīpējot, dzīvojot, priecājoties. Atpakaļceļš ir grūts, bet arī jauks. Cik šī Vasara tiešām ir jauka. Vasara gan kārpās un pretojās, bet nav grūti viņu savaldīt, šī arī nav īpaši skaļa un izskatās samierinājusies ar savu likteni.

Tagad es stāvu, atbalstījies pret ieliņas auksajiem mūriem un pīpēju kādu vietējo marokāņu cigareti. Viņa guļ uz zemes nekustīgi un elš. Vasara acīmredzami cieš. Nekas, visticamāk, pēc kāda brīža viņa sapratīs, ka briesmīgākais ir cauri. Pārsteigums ir cauri, turpmākās viņas dzīves stundas ir skaidras kā diena. Viņa turpmāk baudīs dažādas sajūtas, varbūt ne tās jaukākās, bet skaidras. Varbūt pēc laika viņa sapratīs, ka tas patiesībā ir jauki. Man liekas, es redzu viņas ēnotajos vaibstos mazu atvieglojuma blāzmu, staru. Viņa ir sapratusi, viņa redz, ka šāda eksistence nav nemaz zemē metama. Varbūt tagad, kad es izpīpēšu šo cigareti un lekšu viņai virsū, viņa man atbildēs. Tā nebūs vienpusīga baudas apmierināšana. Tā būs abpusēja sajūtu apmaiņa, mums būs kas kopīgs, kas man nespētu būt ar kādu citu. Pēc laiciņa viņa mani iemīlētu. Vai es viņu iemīlētu? Nav svarīgi, es mīlu katru Vasaru. Vai tas nebūtu jauki, ja es un Vasara dotos šajā brīnišķīgajā ceļojumā kopā un nepiespiesti šī vārda vistiešākajā nozīmē. Starp mums kaut kas būtu, viņa man atbildētu..

Rastos mīlestība

Tā nebūtu nekāda parastā. Šī mīlestība, savas esences visīstākājā būtībā būtu unikāla, sākot jau ar mūsu satikšanos. Pēc laiciņa, kad izbīlis, aizvainojums, dusmas norimtos un aklais naids atbrīvotu skatienu, mēs spētu viens otru novērtēt. Novērtēt vēl vairāk, zinot, kam mēs esam izgājuši cauri. Tas būtu skaisti. Šī vasara tiešām būtu mana Vasara. Tas būtu tik ļoti jauki.

Bet kāpēc es tad tagad aizdedzinu jau otru cigareti? Kāpēc es vilcinos? Vai es baidos? Kam man baidīties? Es tomēr neizkustos un skatos uz Vasaru.

Tā visa bija ilūzija, nekāda atvieglojuma nebija viņas sejā, tikai izbīlis, ciešanas un vēlme, kaut tas viss ātrāk beigtos. Nu nē, atkal tāpat. Šī laikam nav mana vasara. Es viņai nepatīku, tā atkal būs tā pati vienmuļā vasaras drāšana, bez kaisles. Bet varbūt tomēr, varbūt tomēr nē. Mums vēl priekšā būs vairākas stundas, varbūt pat dienas. Viņa paspētu pierast pie manis. Ja ne iemīlēt, tad vismaz nebaidīties, aizmirst par iepriekšējo dzīvi un izbaudīt šo neatņemamo anuālo dzīves aktu.

“Lūdzu, vairāk nē”

“Ahhh, nu kāpēc tev tas viss jābojā? Vai tad tas viss nevarētu strādāt? Vai tu mani nevarētu iemīlēt un mēs kopā izbaudītu vasaru, Vasara?

Pēc viņas sejas izskatās, ka nē

Pofig. Kuram no mums ir sašauta kāja un kurš no mums trešdaļu no gada ir domājis par šo brīdi? Es eju tevi paņemt Vasara!