Bērnībā nepatika, ka ar mani runā pī pī uķi ķuķi ī ī īīī valodiņā, bija tādi pieaugušie, kas līda ucināties, laikam jau tad sapratu, ka tā ir mākslīgā mīļuma pozīcija, lai gan varbūt tie cilvēki netēlo, nezinu, bet mani tāda pīkstēšana atgrūž. Tāpēc pati ar bērniem nekad tā nerunāju, bet runāju kā ar normāliem līdzcilvēkiem. Protams, drusku jau vajag mīļi runāt, bet ne jau pārāk. Neskatoties uz nepīkstēšanu, bērniem patīku. Varbūt tieši tāpēc arī patīku. Kaķim gan patīk, ka ņaud, jo tā ir viņa valoda, un kaķis runā ar mani, kad es tā runāju. Iepriekšējā suņa valodā arī mācēju runāt. Būtu man cūciņa un aitiņa, mācētu arī ar viņām sarunāties.