Veltījums
A. Kārterei, manam sapņu puisītim un Billijam
---

Kādas pilsētas nomale – meža ielokā ieskauts blokmāju rajons. Ir vakara krēsla un izskatās, ka ir kailsals. Vējš pa gaisu trenkā smiltis. Mežā kaut kur tālumā dzirdama vilku gaudošana. Caurvijas ritmiska, instrumentāla mūzika, tik tikko manāmi.

Kādā no blokmājām ir pagrabiņš, kur ierīkota izklaides vieta - krodziņš. Tur pulcējas rajona vietējie dīkdieņi, jaunieši un meitenes, kuriem kā izskatās, citu neko nav, ko darīt, turpat arī jau vīri brieduma gados, kas izgājuši iedzert alu. Pagrabiņš piepīpēts, ritmiskā, instrumentālā mūzika skan nedaudz skaļāk. Atmosfēra pagrabiņā ir skaļa, dzirdamas čalas un smiekli, kāds kaut kur lamājas, šķind trauki. Vīri dzer un triec valodas. Valda jautra un bezbēdnīga atmosfēra. Cilvēki nāk un iet, dzīvība kūsā. Pie viena no galdiņiem sēž divas jaunas meitenes, izskatās, ka viņas šurp atnākušas pirmo reizi, jo atšķirībā no citiem, kas izskatās savstarpēji pazīstami, viņas ar nevienu tur nerunā, un meiteņu skatieni ir bikli un jaunavīgi. Pie galdiņa, kas līdzās meiteņu galdiņam, sēž cienījama izskata jauns vītrietis apmēram trīsdesmit gadus vecs, izskatās, ka viņš nemaz neiederas šai visādi jautrajā un bezrūpīgajā armosfērā. Jaunais vīrietis sēž, un atšķirībā no citiem, kas lok alu, dzer vīnu. Vīrietis dzer vīnu un lūkojas kaut kur tālumā laukā pa logu, izskatās, ka sarkanais vīns atspīd jaunā vīrieša acīs. Viņš skatās laukā pa logu, ir satumsis un mikrorajona māju logos tiek iedegtas spuldzes.

Koki bez lapām kā tādi ķēmi vējā stiepj savus zarus debesīs. Vilku gaudošana ir piezagusies tuvāk. Vīrietis bārā sēž un joprojām veras laukā pa logu, iedzerdams vīnu, izskatās, ka viņam ne mazākajā mērā nerūp, kas notiek telpā ap viņu, kā vien tas, kas notiek aiz loga. Citi bāriņa apmeklētāji turpina čalot. Abas biklās meitenes sēž, sarunājas un dzer alu. Nekas neparasts nenotiek. Tikai aiz loga gaudo vilki, bet šķiet, ka to dzird tikai jaunais vīrietis, kas malko vīnu.

Tur, loga otrā pusē, uz ielas, nav neviena cilvēka. Šur tur aizskrien pa kaķim. Un ik pa brīdim garām pabrauc kāda mašīna. Mūzika ir apklususi, dzirdams vien vējš un vilki.
Cilvēki bārā kļuvuši atraisītāki. Atraisītākas kļuvušas arī abas meitenes. Viņas lūkojas apkārt it kā aicinādamas viņām piebiedroties. Viņu skatienus uztver trīs vīri, iet viņām klāt un apsēžas līdzās. Tie viņām jautā, vai nevēloties ko stiprāku par alu, tās atbild apstiprinoši. Tagad meitenes vairs nav divas pie galdiņa, bet ap galdiņu viņi sēž nu jau pieci. Jaunajam vīrietim, kas malkoja vīnu, ir iztukšota glāze, viņš pieceļas, pieiet pie letes un pasūta kafiju. Viena no sākotnēji biklajām meitenēm viņu ievēro, un padomā, ka viņš izskatās tik ļoti citādāks nekā pārējie apmeklētāji, tik smalks un elegants, nemaz ne kā mikrorajona iedzīvotājs, viņa nodomā, ka tas ir kāds baņķieris vai varbūt aktieris. Jaunā vīrieša, kas nu jau vairs nedzer vīnu, bet kafiju, acis sastopas ar meitenes acīm, šķiet, ka viņa acis pēkšni iegailās, tā izskatās kā piepeša iekāre. Taču viņš meiteni neuzrunā, ātru kustību ceļ kafijas krūzi pie lūpām, to ātri izdzer, noliek krūzīti un dodas uz krodziņa izeju. Viena no sākotnēji biklajām meitenēm, kuras skatiens satikās ar jaunā vīrieša skatienu, paliek sēžam, bet viņas skatiens ir piekalts izejai. Vīrietis izgāja neatskatīdamies. Meitenes paliek ar trijiem vīriešiem, kuriem piebiedrojas vēl divi. Viena no meitenēm domā par vīrieti, kurš aizgāja.

Vīrietis izgāja pa durvīm un devās meža virzienā. Viņa gaitā bija kaut kas dzīvniecisks, varbūt tas bija lunkanums un majestātiskums, kāds piemīt dejotājiem.Brīdī, kad vīrietis devās uz mežu, no meža izskrēja mazs zēns, gluži kā velnēns, un skrēja kroga virzienā, atstādams aiz sevis asins sliedi. Viņa kāja asiņoja. Ieskrējis krogā, viņš kliedza: “Vilki, vilki!”, taču neviens viņam nepievērsa uzmanību. Neviens viņu nedzirdēja. Viņš paņēma no galdiņa salvetes un mēģināja apkopt savu brūci, laimīgā kārtā tā nebija tik liela, kā sākumā izskatījās. Zēns sev teica, ka pasēdēs, līdz ausīs gaisma. Krogs pilns ar cilvēkiem, bet zēns netika pamanīts. Kroga ļaudis turpināja čalot, un bija jau manāmā alkohola reibumā. Skan ritmiska, instrumentāla mūzika.
Ārā gaudo vilki, bet vīrietis, kas pirms tam malkoja vīnu un pēc tam kafiju, iegāja mežā un pazuda skatienam.

Tikmēr krogā abas sākumā biklās meitenes kļuvušas atraisītas. Mūzika pagriezta skaļāk. Ļaudis dejo, dejā iesaistījušās arī abas meitenes ar saviem jaunajiem draugiem. Tomēr tā viena, kas saskatījusies ar jauno, eleganto vīrieti, nespēja par viņu nedomāt, dejodama ar saviem jaunajiem draugiem, viņa ar skatienu meklēja savu jauno sapņa tēlu. Skatiens atdūrās vien pret izeju. Meitenes acis, izeja, meitenes acis, izeja, acis, izeja...Atvainodamās saviem jaunajiem biedriem, ka ir nepieciešamība iziet uz tualeti, viņa izgāja laukā. Vien retajā mikrorajona blokmājas logā dega gaisma. Viss kluss, vien vilku gaudošana. Meitene teica sev, ka tie ir suņi, un, ka nav nekā no kā bīties, jo viņa zina, ka pasaule ir laba.

Mikrorajons, kailie koki, aust gaisma, vilki vairs negaudo, škietams klusums un vijoļu mūzika.
Cilvēki bārā jau grasās doties mājup, pēkšņi viena no sākumā biklajām meitenēm atceras otru meiteni, kura aizgājusi uz tualeti un kopš tā laika vairs nav redzēta. Meitene apskraida krodziņu, draudzeni meklēdama. Neatrod. Iesaista meklēšanā citus kroga apmeklētājus, bet arī tie neko neatrod. Saausies arī puisēns ar ievainoto kāju, viņš izlavās laukā, škiet, kaut ko nojauzdams, viņš dodas meža virzienā. Necik tālu neaiziedams, viņš atrod meiteni mirušu. Viņš skrien atpakaļ uz krogu, lai pavēstītu bēdu vēsti pārējiem. Neaizskriedams līdz krogam, pa ceļam satiek eleganto vīrieti, to, kurš mirušajai meitenei, tai dzīvai esot, bija iepaticies. Vīrieša vaigs notraipīts asinīm. Viņš apstādina zēnu: “Kur skriedams, mans bērns?” Zēns satraukts atbild: “Tur.. tur mirusi meitene, tie.. tie .. ir vilki”, Vīrietis atbild: “Šeit vilku nav, bet es esmu izmeklētājs. Parādi man mirušo, es visu nokārtošu.” Viņš nomierina puisēnu, un saka, lai iet mājās.Vīrietis zēnā vieš uzticību. Zēns aiziet. Vīrietis aiziet līdz beigtajai meitenei, un paslēpj to krūmos. Pēc tam aiziet uz krogu, kur satrauktā mirušās meitenes draudzene un pārējie. Viņš nomierina arī tos visus, sacīdams, ka naktī meiteni pavadījis uz mājām. Tie notic, atviegloti nopūšas, un viens pa vienam pamet krogu. Tikai viņš viens paliek sēdēdams pie kāda no kroga galdiņiem. Viņam šeit draugu nav. Krogs tukšs tikai viņš viens.
Aust gaisma, mikrorajonā parādās dzīvība. Skan liega vijoļu mūzika. It kā nekas nebūtu noticis. Pavisam parasta diena. Iedzīvotāji, pametot mājokļus, dodas kur nu kurais.
Tikai vienā dzīvoklī sēž sieviete bēdu saēstu seju, viņai līdzās puisēns, kuram iepriekšējā naktī assiņoja kāja. Sieviete ir meitenes māte un zina par drausmīgo atgadījumu. Viņa zina par vilkiem.
Viņa stāsta puisēnam savas atmiņas.
--
Reiz, vēl jauna būdama, dzīvojusi viņpus mežam. iemīlējusies kādā vīrietī, kura gaitā bija kaut kas dzīvniecisks, varbūt tas bija lunkanums un majestātiskums, kāds piemīt dejotājiem, viņš tik ļoti atšķīrās no ciema puišiem. Kādu dienu, kad devās pie vecmāmiņas, viņa to bija satikusi mežmalā.
Viņš piedāvā meiteni pavadīt, esot šurpu atbraucis no pilsētas apraudzīt vecākus. Meitene tvīkst, nekad viņu nebija uzrunājis pilsētnieks. Viņš meiteni brīdina par vilkiem, viņa skatiens gail, bet tas varbūt ir no iekāres.Viņš gribot meiteni glābt: “Tu esi mana sapņu meitene, es tevi mūžam sargāšu!” Viņš ir tik draudzīgs, ka viņa aicina viņu līdzi pie vecmāmiņas. Abi iet pa ceļu gar meža malu, skan drūma mūzika, ieūjinās pūce, kauc vilki. Meitene nebaidās,jo iet kopā ar vīrieti, kas viņu sargā, un turklāt – tik skaists. Aiziedami pie vecmāmiņas, viņi atrod viņu mirušu. Vecmāmiņas drēbes ir saplēstas. Vīrieša acis sarkani uzzibsnī, meitenes acīs pavīd izbīlis, bet tūliņ pat izbīlis no acīm pazūd. Vīrietis apķer meiteni, viņa ļaujas. Viņš norauj tās drēbes, viņa ļaujas. Viņš noģērbjas pats, viņa kājas ir spalvainas, viņš ir pa pusei dzīvnieks. Viņa ļaujas.Viņa to glāsta. Viņš noslīd zemē pie viņas kājām, viņa glāsta viņa galvu. Viņš iemieg.Viņa turpina glāstīt, līdz pārliecinās, ka viņš ir aizmidzis. Tad viņa bēg. Soļi sitas pret zemi sirdspukstu ritmā.
--
To pastāstīdama puisēnam, piebilst, ka kopš tā laika viņa viņu vairs nebija redzējusi. Zēns klusā balsī saka, ka šonakt saticis vīrieti, kurš teica, ka esot izmeklētājs un visu nokārtošot. Zēns stāsta, ka izmeklētāja gaitā bija kaut kas dzīvniecisks, varbūt tas bija lunkanums un majestātiskums, kāds piemīt dejotājiem. Sieviete atbild, ka tas ir viņš, un nočukst: “Tā mirusī esmu es.”
Meža ielokā ieskauts blokmāju rajons. Ir vakara krēsla. Vējš pa gaisu trenkā smiltis. Mežā kaut kur tālumā dzirdama vilku gaudošana. Caurvijas ritmiska, instrumentāla mūzika, tik tikko manāmi. Vīrietis, kas pirms tam krogā dzēra vīnu, ieiet mežā..