parents versus camaro
that's it, tas ir noticis! mani senči ir atzinuši, ka agressor's camaro ir adorable mašīna. vakar piebāzu pilnu bāku ar benzīnu, un fāters tika stūrēt chevy, ar visām zvērēna zeķēm aiz saulessargiem, uz latgali. pirmie četri krustojumi bija kā gt braukšana pirmsākumos: pirmais, otrais un paraustamies. pēc mirkļa tētis paklausīja mani (!) un stiepa garu pirmo garām visiem bembjiem un audjikiem. for fuck sake, cik labi dzied tas kārs uz šosejas, kad izkāpu juglā, lai noskatītos kā chevy aizsvilpj tikaiņu (tukaiķu) virzienā. pirmais zvans bija no melturiem, lai uzzinātu kā izņemt atslēgas no aizdedzes, fāters par vāģi bija sajūsmā, kuru beidzot viņš varēja izrādīt, jo mamma nebija tuvumā, kura savukārt pirmajā dienā nevarēja saprast, nafig tieši camaro, nevis kaut kāda honda prelūde ar mani pie sāniem. ok, fāča kā parsti ar mani lepojas, lai arī ko es nedarītu un kāds bastards nebūtu. nākamais, no kājām gāzošais, fakts ir, kad zvanu tajā brīdī kad senči ir gulbenes rajonā. agr: "čau, kā ripo?" mā: "gulbenes rajonā tikko iebraucām." agr: "kā tētim vadās mašīna?" mā: "viņš brauc ar otru mašīnu, es esmu pie stūres šitai." agr: "..." mā: "nu forša mašīna, man patīk, pabraucu uz 1oo mph, vairāk nebija dūšas." agr: "... ā... piezvaniet, kad esat galā..." beidzot dzirdēju to, ko man vajadzēja - māte pateica, ka camaro ir reāls verķis, un viņai, tāpat kā tētim, mašīna patīk. sirds nu ir mierīga