ohhfgfaxvdzdvbvd
sestdien satiku kādu cilvēku, kurš noteikti nojūgsies, ja pieļaus tādas kļūdas, kā esmu pieļāvis es. stipru cilvēku lielākā kļūda ir apzināties to, ka tu esi stiprs un vēl postulēt to, pamācot citus, ka jābūt stipram. tādejādi atklājot sevi, kas ir lieliska augsne tam, lai stipro cilvēku pamazām novājinātu un viņš kļūtu nekāds. ideāls veids to izdarīt ir, čakarēt viņu, ļaujot noticēt, ka neviens viņu nečakarē. tad tam, kurš ir bijis visvarens pienāk mirklis, kad viņš šo čakarēšanu apzināsies un veselais saprāts izies pa durvīm. ja tu esi vidusmēra siers, tevi var piečakarēt un nekas īpašs nenotiks, tu dzīvosi tālāk laimīgs savā zemo mērķu sulā, savukārt, apčakarējot "stipro", ja tas tiešām izdodas, var panākt to, ka sagrauj viņu pilnībā. līdzīgi kā teicienā: "kas augstu lec, tas zemu krīt". jo stiprāks tu esi, jo lielāka iespēja, ka sūdīgāk būs pārdzīvot to, ka tevi kāds ir pievarējis jebkuriem līdzekļiem. tajā mirklī ar tevi ir čau! runājot par sevi - vienreiz esmu lūdzis palīdzību (uzskatīdams sevi par stipru, pirms satiku šo sievieti) savas bijušās draudzenes labākajai draudzenei. pirmkārt, tāpēc, ka viņa pazina manu ex-gf vislabāk, otrkārt, tāpēc, ka es pats vairs nespēju tikt ar sevi galā. mirklī, kad es būtu apzinājies, ka varu, nekas nebūtu noticis, bet es tiešām, manuprāt, ne no malas skatoties, nespēju neko izdarīt, atskaitot, suicīdu ar virtuves nazi pārgriežot roku vēnas pa garumam. stipram cilvēkam ir iespēja iet pār līķiem līdz mirklim, kad viņu kāds aptin ap pirkstu, jo stiprāks tu esi, jo grūtāk tevi aptīt, bet, kad aptin tu vismaz mirsti