Un labi vien bija.
Valmierai pietika ar jums.
Sestdienas rītā klusībā nosolījos: ai vill never poizon mai badī viz zēt šit. Never.
Alus - labi, hašs - mēsls.
Lāpījos kā pretīgs Maskavenes deģis - trīcošām rokām, pie ledusskapja, ar pilzenieti rokā un skābu gurķi otrā.
Pusdienās restorānā ar vainas apziņu azotē un trīcošām rokām bārstīju pliekanības, ik pa brīdim izlaizdams tekstā kādu burtu, vārdu vai veselu frāzi.