Sapnis.
Es gaudos, ka neatceros savus sapņus, tāpēc Sapņu pavēlniece man bija žēlīga un šo ļāva pamostoties neaizmirst.
Mājā pretīm Čiekurkalna tirgum, kur agrāk bija grāmatnīca, bet tagad ir doktorāts, bija iesprostota kāda ar īpaši derdzīgu sērgu apkritusi pele. Pie durvīm pelei uzglūnēja kaķis, kuru kāda žēlsirdīga garāmgājēja ielaida doktorāta telpās, domādama, ka nabaga kaķītis netiek mājās un kaķis peli noķēra, apēda un kļuva par sērgas izplatītāju. Runčuks kļuva nedabiski jauks un piemīlīgs, viņš caurām dienām vazājās pa tirgu un kvernēja tramvaja pieturā, kur kaķu mīļotāji un, it īpaši- mīļotājas (arī es to skaitā) viņu glaudīja un apmīļoja, tā inficēdamies paši un aiznesdami sērgu mājās. Sērga sākotnēji izpaudās kā ādas izrotāšanās ar fliteriem, tādiem pērļainās krāsās, skaistos rakstos, ko vēl varētu paciest un pat atrast tajā kādu estētisku baudījumu, bet tālāk lieta kļuva nepatīkamāka- sāka mainīties cilvēku personība, tie kļuva līdzīgi reptiļiem- ar savādāku redzi, sajūtām, emocijām, ar katru jaunu fliterīti zuda cilvēciskums. Es sev uz kreisās rokas atradu fliteru rakstiņu un domāju par to, vai es vēl mīlēšu savus bērnus, vai man patiks lasīt grāmatas, varbūt rīt savus kaķus sākšu uzskatīt par medījumu, bet puķes- par salātiem... Apokalipse, cilvēku pasaules gals. Es skatījos uz savu roku, kura rotājās arvien krāšņākiem rakstiem un centos izbaudīt katru mirkli, kad es vēl biju es pati.
Tad es pamodos, pulkstenis bija pustrīs naktī un mani kaķi bija apmulsuši no saimnieces akūtās mīlestības lēkmes.