Viena no manām vecmāmiņām, nu jau ļoti sen mirusi, visu mūžu vāca krājumu krājumus. Visam. Viņai pat bija skapītis ar prīmām, lai gan, cik zinu, viņa nebija smēķējusi pat vienu sava mūža dienu. Man tika teikts, ka tas tāpēc, ka viņa piedzīvojusi karu. Kara laikā bads bijis. Traki bijis. Grūti bijis. Kad es negribēju ēst viņas pārvārītos makaronus un pa vienam vien metu viņus aiz grāmatu skapja, viņa, atšķirībā no otras vecmāmiņas, man nevis par āfrikas bada bērniem stāstīja (kuri, kā zināms, par pārvārītiem makaroniem būtu laimīgi un piecas saimes astoņus gadus no manas porcijas būtu pārēdušās), bet gan teica, ka kara laikā gan tas būtu bijis īstens našķis, velti es esot tik izlepusi.
Nu, jā, nekāda kara nav, es karu neesmu piedzīvojusi, bet mani regulāri pārņem hoardošanas vēlme. Nē, man neder, ka mājās ir tikai tik daudz visa, cik vajag tuvākajām dienām vai nedēļām. Manu sirdi silda internetos atrastas bildes, kur survivalisti pagrabus piecos stāvos zem zemes piekrāmējuši pilnus, pilnus, pilnus.