Par upura vainošanu var rasties kaut kādas diskusijas, ja ir upuris. Ierakstā ir vairāki labi piemēri. Izvarošanā ir varmāka - un ir upuris. Nošaušanā - atkarībā no apstākļiem, bet pat krimināllikums paredz, ka aizstāvot savu vai citu dzīvību un sakrītot vēl dažiem apstākļiem tas ir atļauts un šāvējs aizies attaisnots, tb, vainīgs būs nošautais, ja vēlies vienmēr kādu vainigo atrast. Par apzagšanu - arī nebūs adekvāts piemērs, lai gan, pieņemu, ka Mazā kalna ielas tramvaja pieturā vienos naktī spēlēt angry birds uz sava jaunā ipad varētu nebūt pati drošākā nodarbe un visticamāk būtu labs piemērs neadekvātam risku novērtējumam. Bet vainīgs, protams, būs zaglis/laupītājs.
Ķieģelis uz galvas? Protams, ka neesi vainīgs, tas ir negadījums, kas, visticamāk, adies kāda nolaidības dēļ. Izņemot, protams, ja bez kaskas vazājies pa būvlaukumu vai tamlīdzīgām vietām, kur ir lielāks risks sagaidīt lidojošu ķieģeli. Tur pats arī esi vainīgs, jo neievēro drošības noteikumus.
Lai kāds būtu upuris, ir jābūt kādam, kas ir kaut ko nodarījis.
Pieauguši cilvēki paši pieņem lēmumus par to, ko un kā darīt. Braukt reibumā, braukt ar 100km/h pa apledojušu meža ceļu, kāpt ledājā sliktos laika apstākļos, lekt no Rīgas centra augstceltnēm īsi pirmsgada beigām.
Ir atrakcijas, kur riski ir daudzmaz izskaitļoti un viss notiek kontrolētos apstākļos - visādi karuseļi, rodeļi un tamlīdzīgas vietas, kur skadri zināms - cik garš un smags drīkst braukt, cik ātri drīkst braukt. Tur biļetes cenā ir iekļauta maksa par to risku aprēķināšanu un kontrolēšanu; iekāpjot atrakcijā sagaidi 100% pozitīvu iznākumu - vismaz tādā ziņā, ka izkāpsi dzīvs. Un arī tur notiek force majeure. Un vainīgo meklēšana. Un parasti atrod. Te var ieskaitīt arī bļitkošanu uz bieza, stipra ledus.
Tad ir atrakcijas, kuras it kā ir drošas, bet kur risku ir daudz grūtāk aprēķināt - visādas kalnu slēpošanas trasēs, izpletņlēkšanas, medības, klinšu kāpšanas, paraplāni - te visu it kā var sarēķināt, bet paliek nezināmie lielumi, kas pārsvarā atkarīgi tieši no laika apstākļiem un citiem dabas spēkiem.
tad es laikam liktu sporta sacensības - motokrosi, maratoni, triatloni, riteņbraukšanas, ūdensmoči, utml - kur ej uz pilnu atdevi, rezultāta vārdā - ir jāizliek sevi visu un ne vienmēr visiem pietiek spēka sevi pietaupīt. Dažkārt pieviļ tehnika. Ir risks, bet daļēji menedžēts un, pa lielam, dalība šādās aktivitātēs ir katra paša izvēle.
Un tad ir pēdējā kategorija - maksimālais adrenalīns. Jebkuras drošības tehnikas samazināšana līdz minimumam. Kaut ko izskaitļot - neiespējami. Niršana vienatnē. Lekšana uz galvas pilnīgi svešā vietā. Kāpšana ledājā sliktos laika apstākļos. Helibordings, kur uz svaigu kalna virsotni atved un izmet no helīša. Iešana slēpot, kad pastāv lavīnas draudi. Blitkošana uz pirmā/pēdējā ledus. Arī, diemžēl, kaitošana pirms saulrieta, vējā, vienā no bīstamākajām, vai, kā minimums, sarežģītākajām vietām visā piekrastē. Adrenalīns pēc šādu apstākļu savaldīšanas noteikti ir vājprātīgs. Sanāk normāla pašapliecināšanās, sevis pierādīšana, sava pārspēka pār dabu. Savukārt, ja nesanāk...
Kaitotājs nebija upuris. Kaitotājs zaudēja spēlē, kuras noteikumus bija pats izvēlējies. Var runāt par upuri - kādu, kas noslīcis peldsezonā, kamēr glābēji neatrodas postenī, bet kkur aiz stūra pīpē vai guļ. Var runāt par upuri - kādu, kas pakritis uz akmens slēpošanas trasē. Var runāt par upuri - kādu, ko, neskatoties uz atstarojošo vesti un iešanu pa nomali, notriecis autovadītājs. Bet cilvēks, kas pats sev liek latiņu "augstāk, tālāk, stiprāk", nebūs upuris. Ja nu vienīgi pats sev.
Es ceru, ka viņu atradīs. Lai ģimene var pielikt punktu neziņai. Es ceru, ka daudzi savus pūķus noliks tālākā garāžas stūrī un izvilks tikai, kad laika apstākļi būs viņu spējām piemēroti. Es ceru, ka vismaz ar laiku par normu tiks pieņemtas PLB sistēmas, kā arī, pirms došanās jūrā, tiks domāts par plānu B un plānu C - ja nu kas noiet greizi. Var teikt, ka daudzās valstīs pasaulē pārspīlē ar drošības noteikumiem, bet, ja nebūtu tādu gadījumu, kā šis, kur visi vaino glābējus, skatītājus, krasta apsardzi - nebūtu arī tik lielas nepieciešamības pēc tādiem.
Tas ir briesmīgi un tā ir traģēdija. Bet, diemžēl, cilvēks pats izvēlējās risku un zaudēja. Tā notiek. Un nav tur kur piesiet victim-blaming.