Garastāvoklis: | okay |
ejot uz darbu, uz ielas pamanīju suņu bariņu. tēviņi visiem spēkiem centās pievērst vienīgās dāmas uzmanību. sapratu, ka pavasars tuvojas, jo pāris soļus tālāk kāds balodis kaut ko mīļi bubināja savai dūdai, kura, īstena lēdija būdama, izlikās viņu neredzam...
tad sals sāka kost vaigos un degunā (man ir nenormāli jūtīgs deguns) un domas par manu saulaino, silto kabinetu lika iet ātrāk.
šodien gāju pa citu ceļu un tāpēc nevarēju sasveicināties ar vienu vecu, nodegušu māju - kaut gan par māju to vairs īsti nevar saukt, pēc ugungsgrēka pagājušajā gadā, tā ir pārvērtusies par skumju graustu...
tāpēc katru rītu ejot tai garām, cenšos uzsmaidīt, jo māja izskatās tik vientuļa, pamesta un tad vēl kāds bija pielīmējis pārogļojušies dēļiem zīmīti "Uzmanību! Netuvoties!"...māja ilgus gadus uzticīgi kalpoja cilvēkie, tad, to pašu cilvēku nevīžības dēļ, tā nodega un nu palikusi viena...
un tad es iedomājos par tiem cilvēkiem, kas ikdienā staigā ar tādu pāsu šiltīti, kuru paši sev piekabinājuši....kas pārvērš cilvēkus par skumjiem graustiem?