aiz loga lidinās treknas sniegapārslas; izejot ārā var sajust to smagumu uz sejas un tad vēl šis iekšejais smagums, kas liek pieplakt pie apsnigušā asfalta ar vaigu un cerēt,ka tas pāries... nepāriet.
pieceļos un eju tālāk..ha, sniegapārslām šodien ir mērķis, bet vai kādu tas interesē? zini, ja mēs sadotos rokās, pārvietošanās kļūtu vieglāka, bet mums jau patīk visu sarežģīt, vai ne? tāpēc turpinu ceļu viena...ar pakausi jūtu, ka Tu mēģini man sekot un zinu, ka nepanāksi, zinu, ka paklupsi,tā klupšana ir Tavā dabā, gēnos, raksturā...tādu es Tevi iepazinu - Tu paklupi, bet es palīdzēju piecelties, tā sākās šī sniegapārslu deja... dzirdēju drīz būšot pavasaris, saules staros izkusīs sniegapārslas un mēs abi stāvēsim peļķē...varbūt ir vērts apstāties?