mēs nemakam klausīties. mēs negribam un arī nemaz necenšamies. sanākam baros un runājam. tad uz mirkli apklustam, bet tikai lai iedzertu kādu malku balzāma, apēstu dažus kumosos rūpīgi izvēlēta un pasūtīta ēdiena, uzpīpētu vai vienkārši atvilktu elpu. šo pauzi aizpilda kāds cits, kura cigarete jau izsmēķēta un glāze tukša. bet vai mēs ieklasamies tajā, ko viņš saka? nē. jo arī košļājot un izpūšot dūmus, mēs esam pārāk aizņemti paši ar sevi.
tomēr dažreiz glāze tiek iztukšota ātrāk nekā plānots, bet prāts ir aizņemts ar gremošanu un tad tu pēkšņi pamani cilvēkus tev apkārt. esi pārsteigts un pat aizkustināts, jo viņi ir forši un viņi tev patīk. tu samulsti un klusiņām čuksti: ja jūs zinātu, cik ļoti es jūs visus mīlu...