šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka mans gara stāvoklis par 90% atkarīgs no laika apstākļiem.
vakar, kad viss bija pelēks un lija, prātoju par to, ka ja ne zem tramvaja, tad vismaz jāiznīcina martini pudele.
šodien saule bliež tieši acīs un dzīve ir tik faking burvīga. un priekšnieces epasts, kurā brīdina, ka tūlīt sūtīšost darbu sarakstu, iedvesmo kā mīlestības vēstule. bubuļi un problēmas nekur nav zuduši, bet... bet, bļa, ne sci, prorvemsja. es vienmēr esmu mācējusi piezemēties ja ne gluži uz kājām, tad uz pufīgā dupša gan.