Par to pieķeršanos- traki!
Tad, kad palaiž prom, tad vienmēr man ir šķitis, ka atņemta daļa sevis, tāds tukšums un nevar atrast atkal vietu, kur būs tāpat kā iepriekš. Nemiers prātā un nemiers sirdī un tik grūti atkal sakoncentrēties uz kaut ko jaunu, kaut arī zin, ka ir bijis labāk palaist prom, nekā turēt un redzēt mocāmies...
Pieķeršanās arī mana vājā vieta- tik ātri pieķeros, pat nemanot, bet visbiežāk sanāk, ka palieku nesaprasta. Nesaprot manas rīcības, bet varbūt tā ir labāk? Galvenais jau pašam darīt saskaņā ar saviem likumiem.

Tu jau mums brīnums un brīnumiem viss agri vai vēlu viss nokārtosies. Es domāju, ka vaig iemācīties nedaudz valdīt pār sevi un kontrolēt to pieķeršanos kaut vai novelkot striktas līnijas un censties tās nepārkāpt, lai vēlāk vieglāk :) I belive in you :)

Un man liekas, ka nevajag aizbraukt nevienam neko nesakot. Nav tā pareizi, bet katram sava lieta pareizākā ;) Aizrakstījos bišku :)