Es kā sieviete esmu kategoriski pret kvotām. Es negribu, ka man kāda amata vieta iedota tāpēc, ka man ir petene, nevis krāns un vajag aizpildīt cik tur % ar petenēm.
Ne jau par kvotām sievietes pirms 100 gadiem cīnījās, bet par to, lai sievieti atzīst par līdzvērtīgu, nevis dumjāku un nevarīgāku, kam tak nevar ļaut vienai ceļot, atvērt bankas kontu vai balsot vēlēšanās. Cīņa par kvotām faktiski nozīmē publiski atzīt, ka sieviete IR nevarīgāka, dumjāka, nespējīga konkurēt ar savām spējām un talantu, tāpēc jāizveido sistēma, lai šim vārgajam, tizlajam trauslajam dzimumam nodrošinātu procentuālu pārstāvību augstajos amatos (neviens, cik zināms, nekaro par to, lai būtu kvotas zemu apmaksātajos, smagajos darbos, piemēram, celtniecībā vai ceļubūvē).

(Reply to this) (Thread)

+

(Reply to this) (Parent)

+ daudz
man šķiet, ka ir pazemojoši tikt kaut kur iekvotētai bioloģisku īpatnību dēļ

(Reply to this) (Parent)

Es tās kvotas uztveru kā kko, ar kā palīdzību ielauzties pa nosacīti īsu ceļu, nevis 15 gadus klīst gar durvīm un cerēt, ka tas saliedētais bars, kurš uzskata, ka sieviete nesaprot, apžēlosies un novērtēs. Novērtēs, kā tad.
Protams, būtu labi, ja varētu bez tā.

(Reply to this) (Parent)