Kādu laiku pēc "Pokemonu" triumfa un norieta, vienas citas spēles multiplikācijseriālveidīga reklāma uzradās uz zilajiem ekrāniem. Vismaz šajā spēlē nebija suņu/gaiļu cīņas ekvivalents kā sakrāls sports, tā vietā bija pāris čalīši (pievienojot 1u sieviešu tēlu priekš garšas), kuri pompozi spēlēju spēli Duel Monsters.

    Šī spēle sākumā eksistēja vien uz papīra, mangakas izdomājums, centrālā sižeta ierīce ar ko kustēties no cliffhanger uz cliffhanger. Acīgi cilvēki sāka veidot un izdot attiecīgi pašu spēli, kura, uz mangas popularitātes lauriem pakāpjoties, aizsvilās kā kūlas ugunsgrēks. Līdz ar to šis ir tas retais gadījums, kad reklāma bija pirmā, pēc tam tik sekoja produkts.

    Uz mazu puiku šīs mangas anime adaptācija iedarbojās, kā garīga atklāsme. Viņš cītīgi mēģināja nelaist garām ne 1u sēriju, esot neglābjami ieintriģēts kā gan protagonists izies laukā no kārtējās bezcerīgās situācijas? Vai kāršu dvēsele (heart of the cards) viņam sniegs kārtējo topdeck-oto uzvaru?

    Neizpalika vietējā "Rimi" apciemojums, kur gan par nožēlu bija jāatklāj, ka iesācēja komplekts maksāja ap 20 latiem, kas nu bija 100 sniker batoniņu vērtībā. Piedevām, būtu arī diezgan smagas grūtības atrast kādu ar ko spēlēt šo spēli. Tāda vien dzīve tumšajā, bezkartupeļainajā austrumeiropā.

    Tomēr ierobežojumi stimulē radošumu un es sāku zīmēt pats savas kārtis ar noteikumiem, kuri līdzinājās "Dueļbriesmoņiem". Protams ka mana spēle bija diezgan draņķīga un combodeck, kas sastāvēja no 2ām centrālajām kārtīm "sērkociņš" un "zirņu gāze", bija nesabalansēti stiprs. Tā šīs papīra plāksnītes aizceļoja kur gan vien aizceļo celulozes produkti, pēc to raison d'etre zaudēšanas.

    Mūsdienās, uz "Yu-Gi-OH" atskatoties, tā ir nesabalansēta, slikta dizaina, dārga spēle ar nepievilcīgiem attēliem. Ar žēlumu noskatos uz sīčiem, kuri tajā ievilkti. Būtu labāk tad paši zīmējuši.