tēvs no rīta piezvanīja un aizlauztā balsī teica, ka ilzīte esot atrasta... upē. ilzītei bija 32. tieši tikpat, cik man.
atvadīšanās sestdien. es tik ļoti negribu, jo man bail, cik ļoti man tas viss sāpēs. domāt par viņu, par kuru patiesībā zinu ļoti maz, bet kuras nāve zināmu sakritību dēļ šķiet tik ļoti personiski sāpīga un neaptverama. redzēt mammu mārīti, kura viena uzaudzinājusi četrus bērnus; skatīties uz māsām un brāļiem, kas laikam taču zina ko vairāk, kas un kāpēc. Es pat nezinu, vai man vajadzētu zināt, kāpēc, taču es vienkārši nespēju par to nedomāt. Sajūtas nāk virsū viļņiem. Asaras, atmiņu druskas, tad laimīga aizmirstība un pievēršanās ikdienas rūpēm, taču ar apziņu, ka šī nāve paliks kādās zemapziņas dzīlēs, pie kurām nāksies atgriezties.