izlasīju joņevu. tādas skumjas parāva. uzrāva. un tāda pateicības sajūta, ka beidzot arī mēs, brežņeva laika bērni, lienam ārā no ierakumiem. un stāstām par to, kā bija. kad nekā diži daudz nebija. siltais ūdens brīvdienās, absolūtā nedrošība un neziņa par kaut kādu tur nākotni, un pāri visam mūzika, kur viss, šlesera vārdiem runājot, tik tiešām bija cieti. mūzika - tas bija nopietni. pa nopietno. reperi, reivisti, metālisti... tas nebija dzīvesstils, jo dzīvesstilam nebija naudas, bet tā bija dzīve. tie bija savi dzelžaini kodeksi, kas visu sadalīja pusaudžiem vien saprotamās rūtiņās un klanos. jā, tajā visā bija kaut kas... grūti, protams, izšķirt, cik tajā visā ir vienkārši jaunības, uz kuru monopols pieder it katram savas paaudzes jaunietim un kas atkārtojas cauri laikiem, un cik - specifisku laikmeta iezīmju.
malacis, joņevs, ka nepieminēja PV. tieši par to iedomājos - būs vai nebūs. dokumentalitātes labad, skaidrs, ka nevar nepieminēt, taču vēl grāmatas sākumā nodomāju - es viņa vietā nepieminētu.