Friends

Taa perfektaas labklaajiibas sajuuta, kad paariet migreena - pasaule ir laba un viss ir iespeejams!

Vai juus jebkad esat maniijushi ka rubbish trucks smell like green olives?

Man shkjiet senaak cilveeki nerunaaja tik daudz par savaam konstantajaam ikdienas cieshanaam, jo vinjiem bija perspektiiva. Liidz ko izzuud perspektiiva, cieshanas ir viss ko tu redzi un vispaar nevar padziivot uz priekshu. Muusdienaas nav iipashi daudz perspektiivas (jo neviens nekam netic), taapeec arii visi ir apseesti ar savaam cieshanaam un diagnozeem. Kad nav perspektiivas, tad cieshanas ir legjitiims eksistencials drauds, nevis kaut kas formatiivs celjaa uz transcendenci un varbuut pat citu pasauli.

Katru riitu, es dzeru kafiju Taa it kaa taa buutu mana vieniigaa iespeeja dziivee kljuut par iistu, normaalu, efektiigu cilveeku. Bet peec jau pirmajiem malkiem, es saprotu, ka kafija ir ikriita iluuzija. Varbuut mana iluuzija par dziivi sabruuk, jo es nevaru izmalkot savu kafiju mieraa, apzinaati, no dveeseles. Vai arii taapeec, ka kafija ir par karstu, aukstu, saldu, shkjeermiigi pienainu, ruugtu, vaaju. Varbuut kaadu riitu, kad mana kafija buus perfekta un mieriiga apzinaatiiba pilniiga, varbuut tad - peec taas izdzershanas, es transcendeeshu visus savas niikuliigaas dziives shkjeershljus un kljuushu par ideaalu toniju robinsu.

Bet pat vilshanaas kafija ir jaaturpina dzert, vienkaarshi, lai noshkjirtu vakardienas limbo no riitdienas limbo.

Man shkjiet sievieteem tik ljoti patiik crazy fucked up satan whore Lindsija, jo citaadaak jau neviens nekad nerunaa par to cik depresiiva dziive maateem muusdienu sabiedriibaa. Visi tikai saka - well, you wanted kids, so it means that you are just a little whiny bitch.

Es domaaju, ka feministes nekad nemaz negribeeja obligaati straadaat un atstaat beernus maajaas, vinjas vienkaarshi gribeeja meaningful vietu sabiedriibaa, kas izzuda liidz ar industrializaaciju.

Es domaaju ka taa buutu paradiize, kur gjiemenes un paaudzes dziivo kopaa un kameer viirieshi straadaa, sievietes straadaa pa maajaam un viena otrai paliidz.

Tajaa vietaa viss kas mums ir ir lonely exile in a body broken by lack.

Bet tas, ka kaads actually atbalsto to crazy whore, tikai pasviitro ka, protams, sabiedriibai neruup aborteetie beerni, sabiedriibai pat neruup jebkura vecuma beerni.

Pasaule ir pieraadiijums, ka logjika nav speeks, kas to virza. Kaada vispaar ir logjisko cilveeku noziime pasaulee? Vai vinji runaa pa tuksho? Vai kaads vinjus konstruktiivi dzird? Vai vinji ir vientulji, apmaldiijushies citplaneetieshi? Vai arii logjika ir izsmalcinaats spiidzinaashanas panjeemiens. Vai arii logjikas vieniigaa probleema ir visaptveroshi meli, jo ja valdiitu patiesiiba, tad logjika tiktu godaata kaa naakas.

Interesanti kapeec Notting Hill karnivaals ir vienmeer (by far my loves by far) viskriminaalaakais un destruktiivaakais pasaakums UK.

Atkarībā no tā, kura māsiņa tajā dienā dežūrē, fizikālās terapijas kabinetā mēdz būt radikāli atšķirīgs skaņas fons. Varianti ir trīs: vai nu klusums, vai lifta mūzika, kas izliekas par džezu, vai arī versija par to, kas varētu skanēt pa Latvijas Radio 2, taču, spriežot pēc džinglu un ziņu neesamības, tā drīzāk ir kaut kāda spotifaja pleiliste.

Reizēs, kad ir LR2 variants, es guļu, klausos un domāju: tāds trešs. Šo efektu vēl vairāk pastiprina tas, ka procedūras laikā tuvumā nav ļauts turēt elektroniskas ierīces, kas nozīmē, ka nav variantu prātu novirzīt kur citur. Vienkārši guli un domā: tāds trešs.

Taču kādu reizi dzirdēju kaut ko, kas piesaistīja uzmanību. Rokmūzikas dziesma, kurā aizdomīgi precīzi un paredzami integrētas visas žanra klišejas. Džeks ar spēcīgu vokālu, pieņemama melodija un klasiski ģitārsolo. Taču dziesmu teksts, piemēram – “tu mana lielākā vērtība, tu mana vienīgā mīlestība” radīja spēcīgu sveškaunu. Kas tie varētu būt par cilvēkiem, kuri māk dziedāt un spēlēt, bet kuriem nav neērti kaut ko tādu izmantot par liriku?

Atbilde uz šo mistēriju gan šķita acīmredzama: tā droši vien ir ar MI ģenerēta lirika (pat ja man līdz galam negribējās ticēt, ka tieši šis ir tas poētiskais līmenis, kas sanāk, ja savāc visus pieejamos dziesmu tekstus, sagremo un atvemj).

Taču, kad procedūra beidzās, tomēr iegūglēju tās dziesmas tekstu un par zināmu pārsteigumu atklāju, ka pēc kaut kā tik dženerik tomēr izdodas grupu atrast. Lielākais pārsteigums gan sekoja, kad izlasīju šī muzikālā projekta pašaprakstu: “Manis rakstīta dzeja ar vārdiem un ar mākslīgā intelekta radītu mūzikas skaņu, kas apvieno industriālu elektroniku, nostalģiju, dzīves pārdomas un romantiku par dzīvi pēc manas iedvesmas.” (Tajā, ko dzirdēju, no “industriālas elektronikas” gan nekā nebija, bet nav nekādas vēlmes iepazīties ar vēl kaut ko no šī projekta.)

Tātad viss ir otrādi. Tas teksts ir dzīva cilvēka rakstīts, un acīmredzot tas viss ir nopietni. Tik ļoti nopietni, ka viņam šķiet, ka šo nu noteikti vajadzētu izmantot mūzikā. To, ka autors pats neprot mūziku, viņš acīmredzot zina, tāpēc to rada MI. To, ka rakstīt šādu liriku ir lielāks trešs nekā ģenerēt mūziku ar MI, savukārt laikam nesaprot vis. Bet nu skaitās, ka dzīvojam laikos, kuros katrs var justies kā liels ārtists.

Es nekad neshaubos par Dievu, bet es shaubos par sevi un saviem ieradumiem, spontaanaam domaam, nepaklausiibu.

Jo nav jau liinijas starp beerniibu un pieaugshanu.