Šon juutos vienkaarshi jauki, man vienalga par to, kas apkaart notiek, par visnotalj diivainiem sapnjiem, par to, ko redzu skolā.
Galu galaa, es tachu esmu galvenaa, taa kuru ciena, kuru respektee.
Nav jau liegts reizi pa reizei par sevi priecaaties/sevi lutinaat.
Un tad jau arii nav jaabriinaas, ka cilveeks ik dienas ir laimiigs un apmierinaats.
---
Shon kaut kaada svesha tante ar mani autobusaa saaka runaat. No saakuma es centos buut pieklaajiiga, bet peec tam apklusu. Vai tieshaam veci cilveeki ir tik ljoti vientuliigi?
-
Cik cilvēki ir vientulīgi!
Kā akmeņi pa ceļmalām.
Te stāvējuši jau tik ilgi.
Cik cilvēki ir vientulīgi!
Kā vītoli ar laiku līki
Tie aug un nolūzt. Un priekš kam?
Cik cilvēki ir vientulīgi.
Kā akmeņi pa ceļmalām.

/I.Ziedonis./
-
Man nereti ir skumji skatīties uz veciem cilvēkiem autobusā, kam jāiztiek ar pensijas nenodrošināto iztikas minimumu. Tādās reizēs vienmēr sirds sažņaudzas. Bet shaada veida vientuliibas izpausmes mani skaara pirmoreiz.