atbalss
jā... , arī es atceros dienu, kad negribēju dzīvot, kad sāku mammai sūktēties par savu nelaimīgo dzīvi un viņa teica:"Labāk dzīvot tā kā ir, nekā mēs tevi toreiz no slimnīcas būtu izveduši baltā zārciņā", tagad pati raudu, bet varbūt tā pat būtu bijis labāk, nekā tagad mocīt savu dzīvi, domāt sliktas domas un līdz nāvei baidīties. Būtu bijis vieglāk, nebūtu baiļu, pārdzīvojumu, bet tagad kā tādam lielam lempim kājas trīc.
---
Es tagad eju aiz cilvēkiem kā drūma nāves ēna atstādama savas pēdas viņu vienmuļajās dzīvēs
---
Sen kaut kā nav gadījies redzēt kādu skaistu cilvēku, nav vairs visskaistākā, visgudrākā, nav iekārojamā, tikai skatīties lielām acīm un izraudzīties sev nākamo "upuri"