Paldies par laba vēlējumiem. Uzskatiet tos par bumerangiem. [entries|archive|friends|userinfo]
aborigens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 22nd, 2023|11:26 pm]
Diena jūrmalā

Melnā atmiņu labirintā pēkšņi uzzibsnī lampa
un apgaismo tālu vasaras dienu, kas atgūlusies
starp rītu un nakti, - apgaismo viņas aprises,
kustību, krāsu.
Jaunpiedzimis vilnis, sirmu spalvu un niknumā
putodams, metas pakaļ priecīgi rejošam sunim.
Baltas, miegaina zelta piekrautas jahtas
iegriežas šķērsām pret vēju, un uzpland debesīs
karogi un kaijas.
Vakars no nelielas iešķeltas krūzītes ap-
rasina lapas un pastumj uz takas, lai tā rāpotu,
zilu, lēnīgu vaboli, kura mirdz tik neticami līksmi
kā pilnīgas laimes solījums.
[..]

Traģiskā maska

Traģiskā maska atrodas piecdesmit trešajā zālē
nodaļā "Grieķu vāzes", un elektriskā saule, krizdama
lejup no griestiem, izšļakstās vitrīnas stiklā.
Uz vāzēm varoņi, kentauri un amazones kaujas
ar šķēpiem un zobeniem. Visas Grieķijas un visu tās salu kausi,
vāzes, katli, mucas un rezervuāri, viss šis māls,
zelts, koks un marmors nespētu satilpināt sevī to
asiņu jūru, kas tik strauji un dāsni ir izlijusi
nebeidzamajos Grieķijas karos.
Orfejs pacēlis mierīgo seju pret zvaigznēm, skandina
liru un dzied, un četri karavīri, atbalstījušies pret
šķēpiem un aizmirsuši savu uzdevumu - nogalināt, klausās
viņa dziesmā. (Kā zvaigznes uz tumša fona virs Orfeja
galvas karājas mirdzoši grieķiskā uzraksta burti.)
Pāri dziesminieka balsij, pāri noreibušo menādu
spirālēs sagrieztām dejām, pāri ļaužu klaigām, čūsku
dzēlieniem galvā un papēžos, pāri karazirgu kāju
dipoņai, pāri visam - traģiskā maska: sarauktu pieri,
nolaistiem lūpu kaktiem, ar hērōiskās sāpēs stilizētu
akmens grimasi tā cenšas atcerēties traģēdijas kora
vārdus, kurus, debesīs apstājusies, klausījās īstā saule un
reizē ar viņu piecpadsmit tūkstoši skatītāju akmens
amfiteātrī [..]

/Henrikas Radauskas, 1965
LinkLeave a comment

[Jun. 20th, 2023|10:07 pm]
Dienas nevārds - ilglaikietilpīgi
LinkLeave a comment

[Jun. 15th, 2023|09:35 pm]
[Fonā |Michael Nyman - The Morrow]

Our language may indeed be our world, but our writing...

"Almost thirty years ago, in a poem called 'Follower', I wrote about myself as a child dragging along behind my father when he was out ploughing. The poem began:

My father worked with a horse-plough,

and unremarkable as this may have been as a line of verse, it was still the result of some revision. In fact, I had deliberately suppressed the one touch of individuality that had appeared in the first version. Originally I had written:

My father wrought with a horse-plough,

because until relatively recently that verb was the common one in the speech of mid-Ulster. Country people used the word 'wrought' naturally and almost exclusively when they talked about a person labouring with certain tools or animals, and it always carried a sense of wholehearted commitment to the task. You wrought with horses or with scythe or with a plough; and you might also have wrought at hay or at flax or at bricklaying. So the word implied solidarity with speakers of the South Derry vernacular and a readiness to stand one's linguistic ground: why, then, did I end up going for the more pallid and expected alternative 'worked'?
The answer is, I suppose, because I thought twice. And once you think twice about local usage you have been displaced from it, and your right to it has been contested by the official linguistic censor with whom another part of you is secretly in league. You have been translated from the land of unselfconsciousness to the suburbs of the mot juste. This is, of course, a very distinguished neighbourhood and contains important citizens like Mr Joyce, persons who sound equally at home in their hearth speech and their acquired language, persons who seem to have obliterated altogether the line between self-conscious and unselfconscious usage, and to have established uncensored access to every coffer of the word-hoard. But this spontaneous multivocal proficiency is as far beyond most writers as unbroken residence within the first idiom of a hermetically sealed, univocal home place. Our language may indeed be our world, but our writing, unless we happen to belong with the multitudinous geniuses like Joyce or Shakespeare, or with those whom we might call the monoglot geniuses - like John Clare - our writing is unlikely ever to be entirely co-extensive with that world."

/ Seamus Heaney
LinkLeave a comment

[Jun. 8th, 2023|04:37 pm]
https://satori.lv/article/rugtuma-neredzama-puse

Es laikam dzīvoju kaut kur citur, jo vispār neatpazīstu Kaprāna piesaukto problēmu. Neoliberālisma radikāļi Latvijā. Kur?
Link70 comments|Leave a comment

[Jun. 5th, 2023|08:45 am]
modesty - a lack of anxiety about being ignored
Link9 comments|Leave a comment

[May. 29th, 2023|08:06 am]
Domas par krii pēdējo ierakstu saslēdzas ar manu mazo ceļojumu grāmatiņu, kurā profesors bēdăjas par ignoranci.

"The standard university history of philosophy course, which jumps as if over an abyss from Aristotle to Descartes, or many a standard textbook history, with its meagre and narrowly focused chapter on Middle Ages, is more likely to inculcate ignorance than knowledge about how philosophy has developed and its role in human history."

/John Marenbon, Medieval Philosophy: A Very Short Introduction
LinkLeave a comment

[May. 27th, 2023|03:01 pm]
"Podnieks mēdz podnieku skaust, ar namdari namdarim ķilda
Ubags ir ubagam naidīgs, nav dziedonis dziedonim vēlīgs.
Brāli, mans Pers, to paturi dziļi sev sirdī, ko saku:
Neļauj tu Erīdai ļaunai sev prātu novērst no darba,
Klausoties dažādās ķildās, kas dzirdamas sapulču vietās!
Neatliek strīdiņiem laika un dažādām laukuma runām
Tādam, kurš mājā jau laikus nav sakrājis veselam gadam
Pārtiku, Dēmetras graudus, ko zeme cilvēkiem dāvā."

/Hēsiods, Darbi un dienas
http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:693210|article:DIVL575|page:122
LinkLeave a comment

[May. 25th, 2023|02:27 pm]
Būtu interesanti uz brīdi Latviju ieraudzīt pilnīgi neieinteresēti no malas, kā ārzemniekam. Kur mēs esam attiecībā pret Poliju un Ungāriju. Aborti mums aizliegti nav, diktators arī nav. Bet no otras puses nav CSL un ir nacionālas intereses. Varbūt kaut kāda Gruzija, bet ar zemu reliğiozitātes līmeni.
Link23 comments|Leave a comment

[May. 21st, 2023|01:44 am]
"1973. gadā cenzūra no Mirdzas Ramanes radiolugas "Vienā stundā" scenārija svītroja tekstu: "Mēs, latvieši, esam pārāk paļāvīga tauta. Mēs izpildām to, ko nevajadzētu pildīt, jo tā, protams, ir vieglāk dzīvot.""
LinkLeave a comment

[May. 12th, 2023|09:17 am]
Ak, jaunie no taisnīgās pasaules steidziet pieteikties par pārstāvjiem "vecās netaisnīgās pasaules pārstāvis" atbrīvojis vakanci

Why honor Voltaire in this solemn session? To do him justice! Two years ago, his statue, which stood opposite that of Montesquieu in the garden located at the corner of the Quai Voltaire – former Quai des Théatins where Voltaire spent his last two decades – suddenly vanished. And all the questions asked were met with silence before very recently embarrassed explanations were put forward, the need for grooming, the fragility of the statue... In truth, the rumor ran from the start, Voltaire was the representative of the old world unfair. He had glorified the powerful and the colonizers, despised the weak, insulted the Prophet*. It therefore had no place in the public space.

Pourquoi honorer Voltaire en cette séance solennelle ? Pour lui rendre justice ! Il y a deux ans, sa statue, qui se dressait face à celle de Montesquieu dans le jardinet situé à l’angle du quai Voltaire – ancien quai des Théatins où Voltaire vécut ses deux dernières décennies –, s’est soudain volatilisée. Et toutes les questions posées se sont heurtées au silence avant que soient avancées très récemment des explications embarrassées, nécessité d’un toilettage, fragilité de la statue… À la vérité, la rumeur a couru dès le début, Voltaire était le représentant du vieux monde injuste. Il avait glorifié les puissants et les colonisateurs, méprisé les faibles, insulté le Prophète. Il n’avait donc pas sa place dans l’espace public.
https://www.academie-francaise.fr/le-siecle-de-voltaire

*insulté le Prophète ir interesanta pretruna ar pārējo sarakstu, kurš tad par to satraucas, arī, kas vispār ir domāts ar varenajiem, tie šķiet nebija gluži viņa laika varenie, jo to dēļ viņš tika divas reizes apcietināts.
Link16 comments|Leave a comment

[May. 10th, 2023|01:26 pm]
Ja, skatoties filmu Gredzenu pavēlnieks, iedomājas, ka tas ir laulību gredzens, tā kļūst par pavisam citu filmu. Pamēģiniet.
Link33 comments|Leave a comment

[May. 1st, 2023|09:19 am]
[Fonā |Macklemore& Ryan Lewis - Thrift shop]

Priecīgu pirmo maiju visiem. Vakar pirmo reizi mūžā gatavoju cepelīnus, bija tīri aizraujoši turklāt, kamēr rīvē kartupeļus var paspēt noklausīties divus podkāstus. Garša bija laba (lasi: norijām visus) un ārā arī nejuka, vienīgais sanāca tādi nedaudz spuraini. Mamma komentēja, ka varbūt bija jāapviļā miltos, receptēs, kurās skatījos, gan nekā tāda nebija. Padomi aicināti.

-------------------------------------------

"Mokas kafija nosaukumu ieguvusi no Mokas ostas Jemenā, kas bija galvenais Vidējos Austrumos, lielākoties Etiopijā, izaudzētās kafijas tirdzniecības centrs. Šī kafija augšanas vietas klimatisko apstākļu rezultātā un arī tādēļ, ka nebija ilgi vesta pa jūru, bet galvenokārt transportēta ar kamieļu karavānām, bija daudz aromātiskāka par to kafiju, ko audzēja Javā vai Antiļu salās, kur klimats daudz mitrāks."
/Vilnis Zariņš

Par zālēm
"Ikreiz, kad kāds iedzer žulti dzenošas zāles, sākumā tas vemj žulti, bet vēlāk - flegmu, turklāt pēc tam vēl arī melno žulti un pašās beigās - tīras asinis. Tāpat notiek arī cilvēkiem, kas iedzer flegmu dzenošas zāles: sākumā tie vemj flegmu, vēlāk - dzelteno žulti, pēc tam - melno žulti, bet pašās beigās - tīras asinis. Šajā brīdī tie arī nomirst."
/Hipokratiskie raksti
LinkLeave a comment

[Apr. 30th, 2023|01:09 am]
žēlsirdību mēs redzam
katrā bērnā ar lieko svaru

savos vienpadsmit gados
viņa sver vairāk par mani
kā vienspārnota dūja
nesdama uz spārna
vienīgo patiesību
par dzīves jēgu

tā ir vecāku vaina
tu saki
varēja taču neļaut
tik daudz
ēst
LinkLeave a comment

[Apr. 27th, 2023|12:09 am]
Par nozīmīguma izcelšanu, protams, var domāt, bet tas gluži nav tas pats, kas bļaut es esmu Venēra un vicināt gludi skūtu kāju jūras malā.
(Domājot par šo atcerējos, kā shelly sen atpakaļ, kad zāle bija zaļāka un mēs vēl nebijām kļuvuši tik garlaicīgi un korekti, daiļrunīgi aprakstīja Vanish reklāmu, ja nemaldos tur bija kaut kas par dauni rozā džemperī).
Link2 comments|Leave a comment

[Apr. 25th, 2023|10:59 pm]
[Fonā |Jim Croce - Time in a Bottle]

Vienus cilvēkus nelaimes vajā. Citi ir nelaimīgi vienmēr. Tā ir būtiska atšķirība.

Les malheurs tombent sur les gens de bien! — Les méchants, répondit Jesrad, sont toujours malheureux. /Zadig ou la Destinée de Voltaire
(vēl tas krišanas moments, tas laikam kā kad lietus kristu lielām lāsēm, visu kārtīgi vēl neapsedzot. Par krietno un ļauno kā palīdzošu nošķīrumu šajā gadījumā es nebūtu tik droša)


Bet ja ne tik sūri nopietni, tad rīta brokastbrīžos esmu pasākusi skatīties atsvaidzinošu un jestru video sēriju, kas mazāk kā 10 minūtēs apskata vienu jēdzienu un iemet to pagātnē. Vientulība? Haha, labāk paskaties kā uz to raudzījās cilvēki, kas aizgāja dzīvot tuksnesī. Iepirkšanās? Haha, labāk paskaties kā to uztvēra tie, kuri nepirka neko, visas savas mantas pagatavoja vai mantoja. Uzmākšanās, haha, labāk paskaties kā dzīvoja cilvēki, pirms izdomāja, ka ir kaut kas tik dīvains kā labas manieres. Līdz vienā brīdī sāc domāt, nē, nu bet tiešām, haha. No čīksting, pīksting.
Link2 comments|Leave a comment

[Apr. 12th, 2023|03:09 pm]
Mīļā ciba, ko man darīt, ja man gribas cilvēkiem prasīt vai viņi ēd un guļ kārtīgi, turklāt raizīgā vecmāmiņas balsī?

Poll #21598
Open to: All, results viewable to: All

Vai tu ēd un guli kārtīgi?

View Answers


11 (32.4%)

Ēdu, jā, guļu, nē
5 (14.7%)

Guļu, jā, ēdu, nē
5 (14.7%)


13 (38.2%)

Link11 comments|Leave a comment

[Apr. 4th, 2023|11:19 pm]
[Sajūta |arogants]

Konstatēju, ka man tīri labi patīk, ko raksta Patrīcija M. Keiša. Svaigākais raksts par izglītību un tikumiem (sveiciens Aristotelam), kā arī neliela pašrefleksija par aroganci (sveiciens 1. ğimnāzijas beidzējiem).
Vienīgā kritiskā piezīme par tekstu no manas puses ir par izvirzīto bezmaz galveno cilvēka dzīves uzdevumu - saprasties. Iespējams, tur iezagusies paviršība formulējumā, kā arī nepietiekami apdomāti iespējamie attīstības scenāriji. No pārējā konteksta drīzāk izrietētu nevis saprasties, bet saprast. Nenoliedzami labāk ir saprast un tad nepiekrist nevis nepiekrist, tāpēc ka otra teiktais nav saprasts vai ir pārprasts.

Runājot par saprašanos, pirms pāris dienām noklausījos Dave Rubin, Yoram Hazony, Sohrab Ahmari, and Douglas Murray diskusiju Is Alliance Possible?
Marijs ar 6 pēdējām minūtēm par Trampu un dzīves jēgu [bezmaz kā RL interviju triks ar pēdējo jautājumu] bija tik pārliecinošs, ka pārējā diskusija aizslīdēja fonā. Viņš, kā rakstīja viens no komentētājiem, spēja sarunai pievienot dziļumu. Citāti no Eliota, Rilkes un, šķiet, John Fletcher Moulton, kura vārdu gan viņš nenosauca (outside the realm of the law we are in the realm of manners). Domāju, iespēju būt dziļiem mums nereti pasniedz tieši tradīcija, jo citādi tas ir dziļums iekš kā? "Man nesen bija viens tāds gadījums" nav nekāds īpašais dziļums.
Var jau būt, ka norezonēja, jo es atpazīstu māju sajūtu, par kuru viņš tur runā un atziņu, ka nav iespējams sākt otrādi, jo es sāku otrādi un tas bija tieši tik skumji.
Tāpēc man tagad vajag kādu laiku, lai saņemtos atvērt durvis un atkal ietu pastaigāties. Ir piekrāvusies milzīga kaudze lietu, kuras es vienkārši neesmu gatava uzklausīt, tieši šī sākumstāvokļa dēļ, pat ja es spēju tās saprast un atpazīt.

Šovakar biju uz Brandu Dailē. Man liekas, viņš/a arī bija beidzis 1. ģimnāziju. Ko es par to domāju, nezinu, varbūt vēl atnāks.
Link18 comments|Leave a comment

[Mar. 31st, 2023|12:27 am]
[Fonā |Simon And Garfunkel - The Sound of Silence ]

Iesākumā bija vārds, bet pirms tam? Instinktīvi gribas atbildēt klusums, bet šī atbilde neiztur kritiku. Lai būtu klusums, pirms tam būtu jābūt izskanējušai runai un tikai tad varēja parādīties klusums. Līdzīgi kā mēmais kino uzrādīja savu klusumu tikai pēc skaņu filmu parādīšanās, pirms tam neviens to tā nesauca.
https://photogenie.be/the-silence-before-god-on-ingmar-bergmans-winter-light/

"No šodienas Rēzeknē var uztvert Latvijas Radio programmu Klasika. Es pazīstu cilvēkus, kuriem draugi zvana uz Rēzekni un apsveic kā svētkos, jo viņiem tas ir ļoti svarīgi, tas būtiski maina viņu dzīvi. Man, par to domājot, sākotnējie sentimenti ātri pāriet bailēs un rodas kārtējā nevēlēšanās darīt jebko tādu, kas varētu izrādīties kādam nozīmīgs, — tas ir, bail ir par to, ka publiskums padara jebkuru pilnīgi personisku rīcību bīstamu. Ka paplašinātās atbildības līmenis nesakrīt ar to, par ko es iedomājos uzņemamies atbildību. Piemēram, mans tēvs bija matemātikas skolotājs un viņam bija zilas acis. Kāda skolniece, kurai labi padevās matemātika, bija viņā iemīlējusies. Reiz viņa, kontroldarbā rēķinādama priekšā citiem klasesbiedriem, pati kļūdījās un dabūja trijnieku. Skolotājs ņēmās viņu izprašņāt, kā tad labajai skolniecei šoreiz tā gadījies. Jūtīgā meitene, pārdzīvodama neveiksmi un dievinātā skolotāja pārmetumus, sāka raudāt, bet kad skolotājs pajautāja, kāpēc viņa raud, kaunējās atzīties un atbildēja, ka sāp vēders. Noraizējies skolotājs uzdeva diviem zēniem pavadīt meiteni pie ārsta, kur viņu ievietoja slimnīcā un, neuzklausot nekādas atrunas, izgrieza aklo zarnu. Morāle ir ļoti atbilstoša žurnālu izdošanas praksei: nestaigāt apkārt ar zilām acīm, nemācīt matemātiku un neraizēties par skolnieku veselību, jo tas var novest pie aklās zarnas izgriešanas pilnīgi veselam cilvēkam."

/Inese Zandere, 2001. gads
Link9 comments|Leave a comment

[Mar. 21st, 2023|12:34 am]
[Fonā |Vladislavs Nastavševs - Parādās mēness]

Pasaules dzejas dienā jāizvēlas dzejolis, jāpārraksta tas ar roku uz kartītes un jāuzdāvina kādam citam. Pasaules organizatori nešaubās, ka dzeju var iespiest praktiskā un noderīgā kopības radīšanas rāmī kopā ar šokolādes cepumu.
Cilvēki, kuriem es gribētu uzdāvināt ar roku rakstītu dzeju, atrodas pārāk tālu un mūsu mīla bieži vien ir bijusi un turpina būt smagnēja.

Bet ir taču ciba, vai ne.

Kad Frosts skatās uz mājas dēļiem, saka Brodskis, viņš saprot, ka koks nepavisam nebija domājis, ka paredzēts kaut kam tādam.

Deep conviction or preference can seldom
Find direct terms in which to express itself.
Today on this shingle shelf
I understand this pensive reluctance so well,
This not discommendable obstinacy,
These contrivances of an inexpressive critical feeling,
These stones with their resolve that Creation shall not be
Injured by iconoclasts and quacks. Nothing has stirred
Since I lay down this morning an eternity ago
But one bird. The widest open door is the least liable to intrusion,
Ubiquitous as the sunlight, unfrequented as the sun.
The inward gates of a bird are always open.
It does not know how to shut them.
That is the secret of its song,
But whether any man’s are ajar is doubtful.
I look at these stones and know little about them,
But I know their gates are open too,
Always open, far longer open, than any bird’s can be,
That every one of them has had its gates wide open far longer
Than all birds put together, let alone humanity,
Though through them no man can see,
No man nor anything more recently born than themselves
And that is everything else on the Earth.
I too lying here have dismissed all else.
Bread from stones is my sole and desperate dearth,
From stones, which are to the Earth as to the sunlight
Is the naked sun which is for no man’s sight.
I would scorn to cry to any easier audience
Or, having cried, to lack patience to await the response.
I am no more indifferent or ill-disposed to life than death is;
I would fain accept it all completely as the soil does;
Already I feel all that can perish perishing in me
As so much has perished and all will yet perish in these stones.
I must begin with these stones as the world began.

/On a Raised Beach, Hugh MacDiarmid (To James H. Whyte)
Link7 comments|Leave a comment

[Mar. 13th, 2023|11:02 pm]
1755. gada 1. novembrī zemestrīcē Lisabonā gāja bojā aptuveni 30 000 cilvēku un dabas katastrofa pilsētu iznīcināja gandrīz pilnībā. Zemestrīces upuru šausminoši lielais skaits un tas, ka tā notika svarīgu katoļu svētku laikā (visu svēto dienā), ierosināja Voltēru uzrakstīt poēmu "Par Lisabonas katastrofu" (Poème sur le désastre de Lisbonne), kurā viņš vērsās pret Leibnica filozofijas optimismu.
Poēmu var uzskatīt par "Kandida" (1759) ievadu. Katrs dzejā izvirzītais jautājums vismaz netieši parādās arī prozā.

Nature is silent, we appeal to her in vain;
We need a God who speaks to mankind.

La nature est muette, on l'interroge en vain;
On a besoin d'un Dieu qui parle au genre humain.

https://athena.unige.ch/athena/voltaire/voltaire-poeme-sur-le-desastre-de-lisbonne.html
Link6 comments|Leave a comment

navigation
[ viewing | 180 entries back ]
[ go | earlier/later ]