Man tā bija, līdz piedzima bērns, un tagad mani šokē viss, kas saistās ar bērnu ciešanām. Agrāk tas tieši bija vairāk ar prātu, tagad ar visu atiet nevarēšanu.

(Reply to this) (Thread)

bet vai tās vairāk nav bailes?
man šoks ir kaut kas negaidīts, nesaprotams. tā neviens nedara. ticība labajam cilvēkos, kura tiek brutāli uz brīdi anulēta tā, ka liekas, es visu šo dzīvi esmu sapņojusi kā naivs bērnelis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

joprojām reizēm tā ir. Varbūt ir izveidojusies kāda aizsargreakcija, kas to šoku absorbē, lai mazinātu triecienu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par ko bija pēdējais, ja atceries un nav noslēpums?

(Reply to this) (Parent)

Dažreiz arī bailes, piemēram, domājot par jūrā no piepūšamās mantas mātes klātbūtnē noslīdējušo piecgadnieci. Bet, piemēram,uzzinot stāstus par vardarbību ģimenē, kas manam bērnam tieši nedraud, tas ir tā, kā Tu apraksti šoku - anulēta ticība labajam.

(Reply to this) (Parent)