| |
[Jun. 10th, 2019|09:08 pm] |
Man bija jauna sirds, gluzi jauna, neievainota un stipra kā tikko no cepļa ņemta krūze,
kuras glazūra nevienā vietā vēl nav iedauzīta … Kur piesit, tur skan.
Viņa bija karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un tā plūdināja pa manām dzīslām karstas asinis.
Kā pavasara straumes aizrauj sev līdz krastmalas kokus un atstāj viņus tur, kur noplok, tā manas straujās asinis rāva mani kaut kur prom.
Zilu gabaliņu milzim pa priekšu brauca viena saules meita. Viņš piebrauca tai klāt Viņas mazā laiviņa kā balts ūdensrozēs zieds pielipa pie milža lielās laivas sāniem, un es dzirdēju, ka milzis stāstīja viņai par Ziemeļmeitu, kura dzīvojot aiz jūras, dimanta pilī un vijot brīnumainus staru vainagus. Zemes dedzīgākie jaunekļi braucot viņas lūkoties, un drošākam un varonīgākam no viņiem tā pasniedzot starojošo vainagu un nosēdinot to sev līdzās uz dimantiem apbērtas gultas.
Laivas peldēja un nozuda tāles miglā.
Klupdams pa arumiem, es steidzos viņām pakaļ.
No milža stāsta mana sirds pielija pilna ilgu kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna.
Atstādams tēva māju, pats nezināju, kur eju. Tagad zināju, ka eju uz jūru un braukšu Ziemeļmeitas lūkoties.
Pa brūniem arumiem, pa pļavām, pa purviem, pār grāvjiem, pa ežām starp zaļiem tīrumiem es gāju arvienu uz priekšu.
Aiz kokiem starodama nogrima saule. Visās malās plūda krēsla kā klusi tumšpelēki ūdeņi.
Ļaudis pameta savus darba rīkus un bailīgi pazuda kokos paslēptās būdiņās.
Durvis aizvērdamās nočīkstēja, logos ieplīvoja baltas uguntiņas.
Ceļinieki nogriezās no baltā lielceļa pa tumšām vītolu un kļavu gatvēm,
klaudzināja pie aizkrampētām durvīm un, galvas nodūruši, gaidīja, kad ielaidīs.
Es neklaudzināju ne pie vienām durvīm. Man nebij bail no tumsas.
No manas sirds kā no avota tālu pa priekšu plūda sārta gaismas upe…
Gāju dienas, gāju naktis. Kādā rītā uzkāpu retām priedēm apaugušā krastā un nevarēju ieraudzīt aiz viņa nekā cita kā debesis.
Vai te jau bija pasaulei gals? Nē, te viņa tikai vēl sākās: tur jūra tālumā saplūda kopā ar debesīm…
Un pie krasta stāvēja laiviņa, un netālu no krasta kuģis ar baltu zēģeli kā milzīgu paceltu spārnu.
//K. Skalbe "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", 1904. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/116242/1334) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) hekate |
|---|
| Date: | June 11th, 2019 - 03:59 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
favourite
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/168617/16521) | | From: | heda |
|---|
| Date: | June 11th, 2019 - 05:49 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Paldies! Tagad gribas pārlasīt visu.
atceros, kā Skalbes pasakas kairināja manu pusaudzīgo prātu. lasu tagad - un tas erotiskums joprojām ir ļoti dzīvs, īsts un patiess. apbrīnojami. | |
