Tava seja ir bāla. Tavi melnie mati pulsē kā medūza, kas aizpeld garām. Tavas redzamās un taustāmās daļas vairs nav, ir palikusi tikai tava tumsa. Tā sāk sajaukties ar manu tumsu, un es vēl nezinu, vai viņas pievilksies, vai atgrūdīsies. Tumsa nav tukša, tajā dzīvo spēki, neizprotami un vienkārši. Tumsas lēni spēlējas viena ar otru, lēni savelkas viena ap otru, saslēdzas, līdz nevar atlaisties. Sacietē viena ap otru; tās ir nosmakušas, izkaltušas un pārakmeņojušās. Kad mēs izraujamies, sabirst pelēki kauli. Tumsas tagad ir vieglas un nemanāmas, un pulsē projām. Spēki ir jauni un nenoteikti, vēl nesabiezējuši.