[simpātiskais mēness rēgojas]
Mirst saldētais kalns
Atmiņu drumslās šķidrās
Mirst nelaimes cerība
Kā pēdējā tā trauslākā
Mirst niknums sviedrains
Tumšā neejā brīvā

Reiz gudrību teica
Teica- bez tā nevar dzimt
Un smaida ceļu vērojot
Par vajadzību izjūtot
Virs dzidras saprašanas
Dzīve jauna dzima.


/Es vienmēr būšu tur, kur dzīvi jaunu dzimstam sajutīšu. Vienmēr citur, vienmēr citādāk. Mūžīgā mainībā mūžīgs prieks/