Īstenība
Aizveru acis un redzu sniega kalnus, prieka pārņemtus cilvēkus, kas izdzīvo katrs savu laimi. Jūtu ledainumu, kas pārskrien ķermenim, tik viegli ar to sadzīvot, tik viegli ar to runāt. Kā ledus putns brīvā lidojumā esmu, virs manis gaišās debesīs dzied vējš, uz mirkli šķiet, ka tas mānās, bet, nē, tas dzied patiesību ar vieglu nākotnes smaržu. Viss- Laiks ir apstājies. Bezrobeža. Noticot sev, viņa atkal dzīvo. Beidzot.
* Turpina skriet laimē ar lielu saldu, krāsainu konfekti rokās, sačukstoties ar vēju un savu labo draudzeni- brīvību *