Saulrietā
Svešinieks uzrunāja sievieti plandošā kleitā, skatienā vērstā pret saulrieta debesīm.
Bija tā neaptumšota pastaiga bez jautājumiem un atbildēm.
Abi, viens otram svešie, bija bez vēlmēm. Tie viens otram bija cilvēki, nevis sieviete un vīrietis.
Pēc rieta tikpat viegli pamāja atvadu un katrs uz savu pusi gāja.
Nebija ne jausmas, ka var būt arī tā. Neko nedot, neko nepaņemt. Gluži vienkārši- pabūt.
Tas palika kā kaut kas jauns manās sajūtās.