Atmiņa
Klusu soļu skaņa. Ābols pie kā pieturēties. Pēkšņi noreibst smaržās- pusmierīgas jūras smaržā, smilšu smaržā, cilvēku smieklu smaržā. Pēdas skar jūras ūdeni, pēc tik ilgiem laikiem atkal var sajust.
Sajūtas bija aizbēgušas, nu tās atgriežas. Sajūtas spēcīgas.
Tās ir atmiņas, kas nāk. Emociju pārbagātas, nepielūdzamas, pilnīgas.
Te viņa sēž, mazliet smaida, mazliet skumst. Sajūtas patiešām ir atgriezušās.
Viņa elpo un neatbild uz telefona zvaniem, jo grib pabūt viena. Vienatne, tā tagad vajag.
viļņu putas sauc jaunu uzdrīkstēšanos.
Es nāku, soļiem visklusākajiem.