Nakts
Ļāvusies mazai kaislībai. Ar domām par to kā ir bijis senāk, par to, kas sagaida nākotnē. Un biju šīm domām pa vidu, mazliet vāja un neprātīgas uzņēmības pildīta reizē. Vai vainīga bija nakts? Varbūt vēlme nobaudīt citādāk, nekā parasti, salīdzināt, pārliecināties un prātā jukt. Brīvā uztverē lidoja sajūtas, viegli, viegli, kā zinādamas, ka nekas nav nopietni un godīgi. Pretēji būtu apdomīgums un vēlme nosargāt. Amm, nekā tamlīdzīga. Un divas šādas vienādas sajūtas satikās un sadega muļķības liesmās, radot vēl kādu interesantu atmiņu pērli. ( garā, baltā virtene lūkojas pēc arvien jaunas patiesības )
Vilinājums bija vēl mazliet pastaigāt pa šo neredzamo mākoņvieglo pļavu un pabaudīt. Bet spēju atraidīt pati sevi un pagriezties uz otru pusi. Mazliet prāts līdzēja tai mirklī un mierināja, stāstot šī lēmuma pareizību. Un tagad smīns, mulstošs klusums. Cik labi tā mācēt- prast kļūt par rotaļu no visām pusēm, bez svarīguma, bez mīlestības, bez, bez, bez,...
Citādi nebija iespējams, nebija interese citādāka, nebija vajadzība citādāka. Citādāk būtu 'augstāk'. Nevajadzēja. Nebija.
Ļāvusies mazai kaislībai, smejā mazā.