Vēsie prāti.
Kad es jutu kā auksta noguruma roka mani glāsta un sūta domu domas, es pacēlu skatienu un pēkšņi tur bija viņš.. Un nāk un smaida. Te nu mēs esam- divi ne draugi, ne paziņas, ne mīļākie. Nekad nesaprotama būšana. Tajā visā ir kaut kas šķelmīgi aizraujošs. Kaut kas, ko es nesaprotu. Un laikam arī nevēlos.
Šobrīd būtu tas mirklis, kad es paņemtu cigareti un ieslīgtu domās. Bet vairs nē. Es gribu iet nostaigāt kailas pēdas kailās jūras smiltīs. Jā. Tagad to.

/Dzīvotgribas atspulgs kļūst pavisam par realitāti/