Sarkanmūra haoss.
Es te jūtu mazliet citu. Vasarīgi vieglu. caurlidojošu visiem režģiem.
Tik daudz, ko atcerēties. Bet nē. Nav vietas tādā šaurumā, kad vajag vēl no sekundas mirkļiem kaut ko just.
Izspūruši mati, silts rīts sarkanmūra debesīs ar kafijas logiem. Trešās dienas bārda, smīns-smaids-puslēptums. Tas sarkanais mūris- kas ir ar to!? Dzīvi mainīgs, kustīgs savā visātrākajā skrējienā. Un tur iekšā neviens nekur nesteidzas. Pusvārds. Pusnakts. Pusrīts. Debesis un gaiss- es beidzot saprotu pusvārdu pusnaktī un vēl pusrītā. Man nudien tagad vajag aiziet. Izvandīties mežonī, kas manī.