Ai, klusum
Harmōnija.
Mostas nakts. Tumšas debesis un viena zvaigzne- spoža, īsta, nenotverama. Iekšējs monologs par jūtām, atmiņas par tām. Reizēm vēlme aizbēgt ir stiprāka par vajadzību dzīvot mirklim. Un tad ir ļaušanās sāpēm. Nav jau teikts, ka tas ir slikti, tas liek kļūt stiprākam, liek labāk novērtēt to, kas ir. Bet es sspēju novērtēt arī bez liekas sevis iekšējas murcīšanas. Tad kāpēc vajag vēl tik daudz spēcīgu sajūtu, kas turpina šo un to sapostīt. Nav tā, ka nebūtu spēka, bet šķiet, ka šādas atmiņu jūtas paņem vairāk nekā dod.
Bezjēdzība.
Bet tomēr tagad ir burvīgi.
Mirklis mani ir saķēris, jo jau atkal esmu no jauna iemīlējusies dzīvē. Citādāk.
Harmōnija turpinās.