Vēl.
Šodien ļoti ilgiem laika posmiem varēju sēdēt un ar acīm tvarstīt nekustīgas lietas sev apkārt. Novērot. Mazliet domāt, bet pārsvarā ņemot talkā bezdomas ar visu tām raksturīgo šarmantu tukšumu. Vēl paguvos malkot no rudens krūzes bezcukurainu tēju. Tā bija neizsakāmi jauki. Un tad es atcerējos gadījumu ar greipfrūtu (lielu- lielu), kas lika man bezsakarīgi smaidīt. Tik ļoti, ka pat mazliet sajutos nepareiza. Vēl es sajutu, ka jau labu laiku esmu iekritusi dažnedažādu sakritību bedrē, kas liek domāt, ka tās iespējams nav nekas nejaušs. Bet tas viss, protams, ir tikai manā galvā. Vēl mani satvēra skaisti vārdi, kurus tā arī neesmu izrunājusi skaļi visas dienas gaitā. Es gluži vienkārši nepaspēju sajust īsto mirkli, kad izteikties. Un man šķiet, ka tie vairs nav šodienas vārdi, tādēļ tiem būs lemts palikt neizrunātajā vakardienā. Vēl es nomainīju vidi un nakšņošu sava vīrieša mājā. Tas man ļoti, ļoti atgādina par vasaru, kas tik tikko ir aizskrējusi. Vispār, krāšņa dzīve man. Trakas lietas.

/prātā pieskāriens smaida sīrupā izmērcēts/