Saruna.
Saruna uz palodzes nosēdās. Balsī bija jaušama bijība par iznākumu. Un ne veltīgi šāda trauksme. Neticēšana aiz loga lēkāja un par sevi stāstīja tikai skaistas lietas. Un saruna pat brīžiem tai ļāvās, it kā rādīdama sarunbiedram, ka ir iespējams izvēlēties arī noskumušu nākotni. Domas bija par to, ka varētu daudz ko darīt citādāk, ka varētu teikt tikai sevi un rīkoties sevis apzinātās rīcībās, ka varētu vienmēr nespurināties un nesāpināt. Un tā. Bija mirklis, kad saruna vēlējās skriet ar saviem mazajiem solīšiem, skriet un aizskriet tālu prom no šīs vārdu slimības un paklusēt mazliet. Neteikt. Paturēties. Un galu galā, pēc laika arī neizturēt un iemest savu balsi atmiņu pērlēs mirguļot. Tas laikam būtu tas vieglākais, bez sarežģījumiem. Saruna turpināja un saprata, ka neskatoties uz to, ka dzīvot teikumos ar sarunbiedru nav viegli, tā vēlas turpināt. Jo tas dara to laimīgu. Tas ir jauns veids kā mīlēt. Tādu saruna vēl nekad nebija nojautusi. Un laikam nav tādu 'par daudz' vai 'par maz', jo ir tā, kā tas ir un ir tik, cik vajadzīgs. Saruna mācījās pieņemt dzīves vārdus citādāk. Tā nesolīja, ka pieņems. (Ko tādu solīt būtu smieklīgi) Bet vēlme, būt savā sajūtā sapludinātā ar sarunbiedra sajūtu, bija ārkārtīgi spēcīga.

Izdzīvos un novēros.
Pēcpusdienas sajūta elpo.