Man sirsnīgāka un mīlīgāka sajūta gan bija mītiņā nedēļu atpakaļ. Laikam tāpēc, ka šoreiz ierados pēdējā brīdī un palikām ar meitu ejā un daudz cilvēkos man ir grūti. Un tomēr mītiņš, manuprāt, bija ļoti labi organizēts. Vispār progresīvo meičas ir ar krampi. Skaidrs, ka viņas ar šo sev ceļ reitingus, bet nu pamatoti un pelnīti. Ar manu paaudzi gan ir slikti. Visi klusē kā partizāni par savu attieksmi vai debīli pajoko, ka cīņa ir par naudas sadali. Nu tādā Stendzenieka stilā. Es šoreiz neieliku ar nekādus storijus, jo jutos piekususi un nīgra, ka dēļ tiem 56+ ķēmiem ir jāiet un jācīnās it kā par elementārām vērtībām. Bet priecājos par jauno paaudzi. Jaunieši man apkārt tik sirsnīgi izkliedza saukļus un viens puisis tik sirsnīgi kaut šķībi/nepareizi dziedāja himnu, ka sapratu, ka vismaz viņiem nav problēmu ar pamatvērtībām un nav tā politiskā apātija vai attieksme, ka politika ir tabu tēma.