Lielais, ideālais klusums
Nedaudz iz diena.lv :
"Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls sāksies ar pārsteigumu, atklāšanas koncertā pirmoreiz Latvijā piedāvājot mūsdienu igauņu komponista Pētera Vehi mūziku — kantātes Supreme Silence un Also sprach Nietzsche. Muzicēs neparasts izpildītāju sastāvs — Igaunijas Nacionālais vīru koris, zvanu ansamblis Arsis, mecosoprāns Helēna Lokuta, bet diriģēs iepriekš šeit kā dziedātājs — kontrtenors — iepazītais Risto Josts. Pats komponists muzicēs pie taustiņinstrumentiem, pūtīs pusotru metru garo Tibetas mūku rituālu tauri dung čen (dung chen) un dziedās rīkles dziedāšanas tehnikā, ko iemācījies no budistu mūkiem."

Ideālais klusums arī bija. 5 minūtes klusuma Pētera baznīcā. Dažiem klausītājiem tas nez kāpēc nebija pa spēkam.. Bet lai nu paliek.
Man liels prieks, ka nepakļāvos slinkumam un pieteicos par brīvprātīgo palīgu. Galu galā, ne jau ne par ko - varu dzirdēt lieliskus koncertus, un pēc pēdājā no tiem akadēmiskais koris mums uzsauks kasti šampja:)
Priekš manis pilnīgs jaunums - Igaunijas Nacionālais vīru koris ir VIENĪGAIS profesionālais vīru koris Eiropā, piedevām vēl Grammy balvas ieguvējs. Tā lūk.

Bija mums arī pozitīvs pārsteigums. Ā, nu jā. Mums vajadzēja stāvēt pie ieejas un ziedojumu kastītēm, kā arī dalīt programmiņas un info lapeles. Pārsteigums tāds, ka tiešām daudz naudiņas meta. Un arī banknotes. Un ne tikai ārzemnieki. Domāju, ka pa visiem 5 koncertiem kopumā varētu savākt tuvu nepieciešamajiem 6000 Ls, lai tie trīs bērni varētu dabūt dzirdes aparātus. Tas būtu forši.

Nedaudz smieklīgs novērojums. Sākumā mums izdalīja tās info lapeles gan latviski, gan angliski. Radās, protams, jautājums, kam tad dot mūsu valodā un kam - angļu mēlē. Ieva tik noteica, ka gan jau paši redzēšot :D Un tā arī bija. TIK labi var atšķirt ārzemniekus no latviešiem. Nu ok, kādu reizi jau nokļūdījos un iedevu kādai šikai latvju kundzītei anglisko lapeli. Bet par to jau neviens nesitīs :)

Tā igauņu zvanu ansambļa vadītājs bija iemācījies vienu vārdu latviski - "labvakar". Tad nu viesiem, kam bija zilās aprocītes (mēs, kas tajā visā pasākumā iesaistīti) šis tik to vien teica. Un pats baigi uzjautrinājās. Tik muļķīgi, bet tomēr omu uzlabojoši.

Pēc tam nācās pavazāties pa Vecrīgu, jo līdz maršrutniekam bija vairāk kā stunda.Neko darīt, kādu laiciņu atkal jāpakļaujas sabiedriskajam transportam... Nu jā, un tā staigājot, man atkal nedaudz palika žēl, ka es neesmu tik milzīgi sabiedrisks, jo tad man bieži sanāktu pa vēliem vakariem dzīvoties Vecrīgā, kas būtu baigi forši. Bet gan jau vēl sanāks.