Garastāvoklis:	melancholy
Mūzika:	Rufus Wainwright&Dido- I Eat Dinner

Jauna lieta manā dzīvē - dienasgrāmata. Laikam ir pienācis laiks kaut kam tādam...
Pagājušas jau divas dienas, bet vēl joprojām dzīvas Jāņu sajūtas. Laikam tāpēc, ka patiesi pirmo reizi dzīvē varu teikt, ka tiešām šie svētki svinēti kā nākas (hmm, vajadzēja nodzīvoties līdz 20 gadu vecumam, lai tas beidzot notiktu) - dziļi laukos, kopā ar lieliskiem cilvēkiem. Kaimiņu aplīgošana, dziesmas, tautas dejas lielajā šķūnī, saullēkta sagaidīšana uz veco dzirnavu jumta, dziedot Gaismas pili, līdz dažiem sākas histēriski smiekli. Interesanti, cik strauji Saule parādījās virs Igaunijas mežu koku galiem. Likās kā paātrinātā filmā.

Jā, un tā sajūta, kas vēl joprojām neatkāpjas. Un ko reizē gribas un negribas pazaudēt. Tā laikam saucas Jāņu nakts burvība.
Un galvenais, ka likās, ka kaut nedaudz to burvību juta arī Viņa. Lai gan bija tikai bieža acu skatu satikšanās visas nakts garumā, pāris vārdu pārmīšana un sēdēšana blakus pie ugunskura. viss. Bet ar to pietiek, lai vēl joprojām būtu domas par to. Protams, varu jau rīkoties banāli - uzaicināt Viņu draugos.lv. Bet tas noteikti jau izgaisinātu daļu no tās burvības. Kaut vai tas, ka uzreiz būtu manāms, ka Viņa ir vismaz gadus četrus piecus vecāka. Šoreiz ļaušos liktenim (atkal jau banāli izklausas?) - iespējams, tāpat kādreiz tiksimies, iespējams, viņa sameklēs mani.