Šķiet, ka man vairs vispār nav kaut cik jēdzīgs dienas režīms/dzīvesveids. Pa dienu nav iespējams padarīt neko, lielā enerģija uzrodas apmēram šajā brīdī (jap, vienos naktī es būtu gatavs pat iet un rakt to zemeņu dobi un skaldīt malku).

Mani vakara veloizbraucieni paliek arvien garāki. Esmu jau apvienojis divus maršrutus vienā. Nu gandrīz vai no viena Babītes ezera gala līdz otram... Tas laikam varētu būt skaidrojams ar to, ka ir vairāk ko pārdomāt. Vismaz man ir diezgan proporcionāla sakarība starp laiku, kas tiek pavadīts minoties, ar laiku, kas nepieciešams, lai vienkārši visu apdomātu.

Gulšņāju pēcpusdienā uz dīvāna un klausījos prātinieku "Tur kaut kam ir jābūt", kamēr aizmigu. Pamodos jau labi pavēlu, kad istabā iespērās samērā jautrā noskaņojumā esoša māte, kura kaimiņos bija paguvusi iemalkot vīnu. Labais! Es kā opis (un vispār tajā momentā es arī paudu savu attieksmi kā vecs onka) piektdienas vakaru pavadu guļot uz dīvāna, kamēr ģimenes vecākā paaudze "ietusē" :D Bet nu tas mans dienas režīms...

Audacity of huge, audacity of huge, audacity of huge... Tik hipnotiski. Tas piedziedājums. Un tā visu dienu.
http://www.youtube.com/watch?v=Ylu0ybj7DIg