Šādi brīži, kā šobrīd, ir tik biedējoši, bet reizē arī pievelkoši (liekas, ka smadzenes ir uzņēmušas pārāk daudz pārāk īsā laikā).
Tīri pragmātiski:
Vakar ap 17.30 - pirmie pasažieri Jūrmalā.
aptuveni 20.00 - pieturas punkts Saulkrastos. Jau bažas, ka nekur laicīgi netiksim.
apmēram 21.00 un pusotra stunda pēc tās - garais Salacgrīvas sastrēgums. Dohertiju nākas vien klausīties pa radio SWH. Toties sanāk sastrēguma fotosesija, mašīnas stumšana "prikola pēc" (policistu acu priekšā), izbesīšanās līdz pēdējam un kāju sāpes no pedāļu spaidīšanas.
Nedaudz pēc 23.00 - Beidzot iekš Positivusa. Pēdējie Dohertija gabali, alus, vēl dažu paziņu sadzīšana rokās.
īsi pirms 00.00- Prāta Vētra.
Turpmākā nakts līdz 5.00 šodien - visas pārējās festivāla teritorijas apguve.
Tālāk - ceļš līdz Siguldai.
No kādiem 7.00 līdz 9.00 - miegs
Ap 11.00 - mēģinājums Siguldas pils estrādē. Saprotu, ka joprojām ne velna nezinu visus tos tekstus franciski, itāliski un vēl visādi citādi.
14.00 - koncerts. Skaisti. Neskatoties uz nežēlīgo karstumu un nenormālajām muguras sāpēm. Visa šī operas mūzika - man tiešām patika. Varēja izbaudīt, neskatoties uz to, ka pašam jābūt vienam no šī lielā kopkora.
15.30 - beidzot kaut kas ēdams vairāku stundu laikā. Kaut gan īpaši negribas.
16.00 - Ceļš uz Rīgu.
nedaudz pēc 18.00 - sākas ceļš no Slokas uz Slampi.
Līdz kādiem 21.30 - radinieku kāzu jubilejas pasvinēšana dārzā.
ap 22.30 - neliela pietura pie jūras starp Tukumu un Jūrmalu.
23.00 - mājas.
Pavisam īsi - divu dienu nonstop Mājas - Rīga - Saulkrasti - Salacgrīva - Sigulda - Rīga - Jūrmala - Slampe - Tukums - mājas. Aptuveni 400km
Bet sajūtu līmenī... Nevar vēl attapties. UN šobrīd tāda tukšuma sajūta. Kā gribas vēl arī šobrīd būt Positivusā.
Labi, ka opermūzikas svētki palīdzēja šodien saņemties pēc iepriekšējās nakts. Citādāk tāda tukšuma sajūta pamostoties, kad gribas atpakaļ visas tās nakts sajūtas...
Jā, un visam kā tāds akcents - atkal satikšanās ar viņu.. šoreiz gan ne Jāņos, bet Positivusā. Bet tie tomēr nebija labvēlīgākie apstākļi. bet tāpat ar to pietika. Atkal būs kādu laiku smadzenēm jāmokas... Un, protams, jo tuvāk šovakar biju Tukumam, jo vairāk domas. Tik banāli... Arī tas, ka ieraugot uz ielas jebkuru sudrabotu Mazdu - atkal atceros viņu.
Mjā, bet varbūt, ka tā labāk, nekā dzīvot it kā dreifējot pa dzīvi bez īpašām emocijām.