17.07.2011.
Es biju patiesi aizmirsis, ka arī šeit esmu reiz rakstījis. Vai arī tomēr vienkārši nebija vēlēšanās neko rakstīt. Tāda nejēdzīga dienasgrāmata sanāktu. Riktīgi neciešama. Es pat teiktu - ar šizofrēnisku noslieci (par ārsts teica, ka man ir nosliece uz šizoīdām domām).

Es tikai gribu apkopot pats sevi rakstiski. Nu teiksim pēdējos 3 gadus. Rezultāti ir brīnišķīgi:
* 22 gadu vecumā man nav īstas darba pieredzes.
* pēdējās 2 vasaras ir kā piemērs tam, kā šādā vecumā nav jādzīvo; tāpat, šķiet, jūtas, ieslodzītie.
*man ir 3 iesāktas un nepabeigtas augstākās izglītības (no kurām viena, šķiet, ir vainīga pie visa, kas iet šķērsām)
* man ir draudzene, kura izmanto katru iespēju, lai liktu man uztraukties; un kura visu dara tā, lai es nespētu viņai nekad līdz galam uzticēties, pat ikdienas sīkumos.
* es maksāju kaudzi naudas par ārstiem un zālēm, nejūtot nekādu labumu.
*esmu palicis bez vienīgā glābiņa - sava vecā volvo - , kas man ļāva jebkurā brīdī aizlaisties, kad viss sāka smacēt, kad vienīgais, kas ļāva uzelpot, bija traukšanās cauri naktij da jebkur.
*es ar katru brīdi arvien mazāk spēju saprasties ar apkārtējiem cilvēkiem.
*esmu aizmirsis, kā ir interesēties par kaut ko tā patiesi un no sirds.

BET TIK UN TĀ es mācīšos ticēt, ka spēšu rāpties no tā ārā. Un tik un tā es sākšu atkal mācīties no jauna. Un tik un tā es ticēšu, ka arī man reiz būs darbs, ko es darīšu no visas sirds. Reiz tas viss būs. Lai cik ļoti es šobrīd baidītos no visa. Lai cik ļoti es būtu zaudējis pēdējās vīrišķības un spēka paliekas.