el

man vienkārši vajag par to visu padomāt.
(heyyeyaaeyaaaeyaeyaahey)

company's okay
solitude is bliss

es esmu mākonītis, es esmu mazs, laimīgs mākonītis.
kuram ir pohuj, ka no rīta lien viņa istabā čamdīt radiatorus sveši cilvēki.
kuram ir pohuj, ka ārā ir antarktīda.
kuram ir pohuj, ka šodien ir gada depresīvākā diena.

yay

godīgi sakot, es jūtos briesmīgi.

sapņi, sapnīši.
iekāpu tramvajā. logs darbojās arī kā sabiedrisks dators, uz palodzītes bija klaviatūra un uz stikla rakstot parādījās hologrammas/datorekrāns. es nolēmu ieiet instagramā(protamzz), kad pēkšņi ar mani uzsāka sarunu vīrietis, kurš sēdēja aiz manis. viņam bija melna hūte un bārda un viņš apgalvoja, ka ceļo laikā. es, protams, neticēju, taču tad viņš sāka kustināt tramvaju atmuguriski, pieskaroties pie palodzes, bez vadītāja ziņas. tas bija 4.tramvajs un manī mijās sašutums ar pārsteigumu, jo es kavēju tikšanos skolā. "varbūt tad līdz pašai imantai aizbraucam?"
tad viņš kādā brīdī apstādināja tramvaju, izkāpa ārā un tramvajs sāka apbrīnojami ātri kustēties, viņš sāka skriet pakaļ, bet protams, tramvajs neapstājās, tāpēc es atrāvu braucošā tramvaja durvis un vīrietis ieleca atpakaļ. mani pārņēma atziņa, ka ceļošana laikā tiešām eksistē.

tad man nācās pamosties, piecelties, lai iemestu krāsnī briketes, pēctam atkal aizmigu.

šoreiz es braucu tramvajā un vīrietis iekāpa tajā pašā pieturā, kur iepriekšējā sapnī es iekāpu(baldones iela). abi esam pārsteigti, ka atkal tiekamies un pie tādas sakritības nolemjam paēst kopā pusdienas. pēkšņi viss pārlec uz vietu, kur ēdam, tā ir kāda savāda kafejnīca, sēžam tās pagrabā un no otrā stāva nāk dīvainas skaņas. tādas kā vētras. noskaidrojam, ka kafejnīcas īpašnieks otrajā stāvā tur savu slimo radinieku, kurš ir uz gultas, taču neko nedara lai pats justos labāk, un mēs esam dzirējuši viņa emocionālo vētru vai ko tml.

pēctam es atrados kādā savādā dzīvoklī, bet tur viss bija superhaotiski, tāpēc stōrijlainu neatceros. skrējām pakaļ kādai meitenei, devāmies skatīties pamestās mājās salūtu, atnāca puiša tēvs, pie kā bijām ciemos unn nolamāja viņu, dzērām klepus sīrupus un man bija balta jūrascūciņa.

sapnī ar klasi, kas, protams, atkal bija kaut kāds sajaukums no sākumskolas klasesbiedriem un vēlākiem klasesbiedriem, lidojām dirižablī uz vāciju. tas neizskatījās kā parasts dirižablis(tikko iegūglēju), bet es skaidri zināju, ka tas ir dirižablis. no ārpuses tas bija pelēks, metālisks, kabīnītes bija izvietotas nevis zem tā, bet apkārt tam. kabīnītes izskatījās apmēram kā iekšpuse tankā.
ik pa laikam mēs apstājāmies un es kaut kur noklīdu. divas reizes mēs apstājāmies zooloģiskajā dārzā, kur varēja aiziet uz tualeti. viena bija āra tualete, kurai apkārt bija tikai režģis un režģa jumts, nekādas citas sienas, tātad tā bija ļoti publiska tualete. otra bija iekštelpu tualete uz kuru arī devos, bet man vajadzēja tikai noskalot rokas. zooloģiskajā dārzā bija ļoti daudz ģimeņu ar bērniem, cilvēki ar ratiem arī. katru reizi, kad kaut kur apstājāmies es uztraucos, ka visi aizlidos bez manis, jo es visu laiku maldījos un klīdu kaut kur apstāšanās reizēs. likās, ka visiem šī pasaulīte likās normāla, tikai man viss likās mazliet aplami un it kā nevietā, apjukums.
sapņa beigās visi pulcējās kaut kādā vietā gaidīt autobusu, kas vedīs mūs tālāk. lauma teica, ka autobuss esot ļoti vecs un tam nevajadzētu mūs vest, bet viņas vecāki izvēlējās visiem šo piedāvājumu, jo tas esot ekonomiskāk.

tomēr saņēmos aizbraukt ciemos. vārdi nevirknējās kopā gan īsti loģiski bet tāpat... prieks taču viņu satikt lai kā arī justos. lieliski.

ziema nāk, tramvajs virina durtiņas un katru reizi uz priekšējā krēsla pakārtais lietussarga audums nošūpojas un manas izelpas vizualizējas dūmu mutulīšos. tas pats nelaimīgais lietussargs vēlāk saplīsa, jo ne tikai ziema, bet izskatās, ka arī jobana vētra nāk un man tagad ir piens, bet nav musli, jo es veikalā nevarēju aizsniegt pēdējā plaukta beigas un pārāk kautrējos lai kādam divmetrīgam milzim pajautātu palīdzību. eh.

nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri grūžot uz citiem negatīvu attieksmi cer pretī(biežāk gan - pieprasa) saņemt kaut ko pozitīvu.(tur nav nekādas loģikas) to esmu novērojusi gan skolā gan ģimenē un iu, idioti, tā tās lietas nedara. pietam vecāki cilvēki, tiešām, kā es varu cienīt cilvēkus ar tādiem uzskatiem?


bet šis ir labs rīts, jo šorīt mans kaķis ir atgriezts pie manis, uzreiz atskrēja pie manis gultiņā un sāka murrāt.

es gribētu nofilmēt kādreiz kā es guļu. laikam jau diezgan aktīvi, ja katru rītu 1/2 gultas satura ir uz grīdas. un nekad nebiju tik dziļi aizdomājusies, bet pat mana zemapziņa brutāli noliedz un atgrūž ziemu. deviņpadsmit gadu laikā ir bijuši divi izņēmumi, kad esmu sapņos redzējusi ziemu, defaultā vienmēr ir vasara manā zemapziņas pasaulītē.
vakarnakt biju ņujorkā un atkal dortmundā, bet tādā haosā, ka neprotu izstāstīt vārdos.

esmu baigais malacis.

atā, douglas.

gaidu jauno gadu, gaidu ciemiņus un gaidu vēl divas minūtes lai skalotu matus.
baigi gaidīga.

lentīte-lentīte-skočš-lentīte-lentīte

-kakuju ļentačku?

vīrietis parāda uz skoču.

un manas krievu valodas zināšanas ir par pāris vārdiem progresējušas, vuuu jēj vāu

oh god, pat vakar darbā mazliet izjutu sekas no mūsu sieviešpasēdēšanas ar boršču, iu.

bet šonakt beidzot izgulējos, kaut kādā brīdī pat iekritu apziņā mazliet, ka esmu tiiik dziļā miegā un nevaru pakustēties, bet man bija vienalga, jo man bija labi.

sapnīši gan dīvaini.

pamodos un blakus lapiņa "paldies par visu! :))) jauki pavadījām nakti!!!"
un tagad es mazliet mirstu, jo līdz ed gara apciemošanai man ir sevi jāsavāc, bet vakardienas "borščs" liek par sevi manīt.

pirms vašingtona laukuma kāds vīrietis piecēlās, nostājās tramvaja priekšgalā un sāka reklamēt/pārdot фонарик. viņš laikam bieži ar to nodarbojas, jo dažas sievietes šķiet viņu pazina un iegādājās ādas paliktnīšus, kurus viņš šodien nereklamēja.

smaržu veikala gaisotne priekš darba vietas it nemaz nav slikta.

sapnī gāju uz skolas tualeti(neeksistējošā gaitenī) un pie durvīm gulēja trīs cilvēki tautas tērpos, bet es varēju atvērt durvis, jo slieksnis bija augstāks par guļošajiem.
es noskaloju rokas, ielūkojos spogulī, tad paskatījos pulkstenī. 13:47, sapratu, ka man nav laika, izskrēju no tualetes un sāku skriet pa gaiteni, kas nu izskatījās pēc rdmv, tikai netipiski gaišs. gaitenī uz galda stāvēja 4.(nu jau pabeidzis) kursa tēlnieks, es paskatījos viņam sejā un pasmaidīju, kad otro reizi skrēju garām, jo nevarēju atrast īsto telpu. ieskrēju tajā, kas bija tieši pirms viņa un galda, tur bija dažādi cilvēki. daži neredzēti, daži no rvvģ un daži no rdmv. pie pasniedzējas galda sēdēja g.eglīte(stingrā krievu valodas skolotāja, kura ir latviete) un vēl kāda sieviete. es apsēdos blakus karīnai, kura vēlāk transformējās montā. par laimi mēs skatījāmies filmu par kuģi. ak jā, un visā sapnī bija pilnīgi normāli tas, ja sievietēm ir bārdas. man bija liela bārda, apaļas, melnas saulesbrilles un vainags. patrīcija uzņēma bildes ar telefonu un mēs ar montu runājām par bārdu kopšanu.

http://vimeo.com/pricefilms/pencils

David loves #2 pencils and pencil sharpeners, and considers it a privilege to sharpen pencils for friends and strangers.
"A SHARP PENCIL IS THE SALVATION OF THE WORLD."

http://www.artisanalpencilsharpening.com/index.html
es gribu lai viņš noasina man zīmuli.

"sapņos es stāvu
ar mirdzošu zobenu
nāvei ceļā pie tevis"