el

ar katru gadu šķiet, ka laiks paiet ātrāk, jo tā ir procentuāli mazāka daļa no visas dzīves.
1 gada vecumā gads = 100% no dzīves, 2 gadu vecumā 50%. un tā tālāk.

es visu esmu tā sajaukusi...
šodien ir otrdiena.

mazliet ļoti atsalu, dalot senioru avīzes kauguros.

un paprasīju kioskā windows nevis winston.

man, lūdzu, vienu windows.

hah

-kaapeec tu tik daudz kurii?
-nu kaa, par briivu un taa.
-sanaaciet cilveeki, latvietis beidzot dabuujis kko par briivu

Mentaala nestabilitaate nav atkariiga no vietas kuraa atrodies. Mums paarsvaraa iet labi, laigan pietureeties ilgi pie shaada dziivesveida biutu neprsats. Dziivoju pie almost jeezus, tikai ilgdziivotaaja, kursh miil savu sievu un beernus un kuram patiik naktii muus noshokeet, aizvedot naksniigaa pastaigaa pa kapiem un devinjstaaviigu kalnu.

biju dzegužkalna galiņā un sagribējās gleznot, kas ir diezgan netipiski. paskaties uz vienu pusi skaisti. ej lejā un atkal skaisti. skaistiskaistiskaisti.

tad es sēdēju un domāju par visiem cilvēkiem ar kuriem esmu tur kādreiz bijusi, pat par saviem bērnības draudziņiem, kuri mācīja rāpties pa stabu un līst smilšu alās.

un tur kalna pakājē ir māja un logos bija gaisma un varēja redzēt bērnu, kurš skraidīja no vannas istabu caur gaiteni uz citu istabu. uznāca nostaļģija.

galvā tikai visu laiku skanēja nepiemērota dziesma. mēģināju pārslēgt uz sigur ros, kas likās, ka tobrīd piederētos. bet nesanāca.

man sāk nepatikt vasara. vakar gandrīz izkusu.
šodien jālasa āboli, iešu lasīt naktī.

viss bija ļoti labi.
-sēdēšana simtgadīgā kokā&dziļās pārrunas par dzīvīti
-sensensennnnoo paziņu/draugu satikšana
-Oh noo, es sakurījoss;Dd 19:55 =
-bīstamās mājsaimnieces futūriskā telts
-izdot disku ar dziesmām, kuras ierakstījuši sirds aritmijas slimnieki savos sirds ritmos
-šūpoles un skaistās debesis
-saullēkta sagaidīšana
-burbuļpūšamais šķūnī
-elvīra(oh i'm soo pissed off, kur ir tā random meitene)
-aprocīšu spiešana pie ieejas
-jumpravas neveiksmīte
-barto
-nākamais rīts=aizstopēju līdz pašām mājām
man sāk likties, ka kļūstu veca un neesmu vairāk festivālu cilvēks.
viss ir forši un viss patīk, tikai par daudz diskomfortu. varbūt ja man būtu treileris vai mistisks dzīvoklis turpat.

violent, more violent, his hand cracks the chair

sapnī stopēju uz angliju, kura atradās ģeogrāfiski igaunijas vietā. vienkārši iekāpu kādā tukšā mašīnā autostāvvietā un tikai kad tā sāka braukt pateicu, ka es te tākā stopēju. mašīna bija superdīvaina, trīs rindās sēdekļi, kopā 8 vietas, es sēdēju vidējā rindā, priekšā bija sieviete un mašīnai nebija stūres, tā darbojās kaut kā automātiski. vispār man bieži sapņos pazib kaut kādi potenciālie nākotnes izgudrojumi, jauni auto, jaunas ēkas, jaunas matemātikas tēmas. lai nu kā, bet es nonācu londonā, kur atradās mana skola, kaut kāds svinīgs pasākums. satiku savus kursabiedrus un devos iekšā, kur es nepareizi noliku savu mēteli, tāpēc vēlāk vajadzēja līst pa griestu lūku pakaļ.
eh, zemapziņa.

biju jura kaukuļa dzimšanas dienā kaut kur iļģuciemā, pēctam bija nakts un šūpojos šūpolēs, pretējai mājai bija milzīgi logi un tur atspīdēja ūdens un vanšu tilts+ūdenī debess atspīdums, dubults atspīdums. skaisti. visi priecājās un dejoja un tā tālāk.
tad es pamodos.

tik briesmīgi slikti fiziski šodien jūtos
nevarēju normāli piecelties un vienkārši visu dienu skatījos adventure time un dzēru milkšeikus

muskuļos sāpīte un nogurums un reiboņi
tagad saņemu sevi rokās, it kā apsolījos vakarā līdz teikai aizmīties.

nu fak, es mirstu

tuvākais miegam ko es varu sasniegt ir aizvērt acis un vienkārši eksistēt gultā bez aizmigšanas.

šķiet, ka visur rāpo zirnekļi, laigan nav.
vispār verās ciet, man vakar teica, ka es runāju ļoti ritmiski un man vajadzētu būt solistei un tā tālāk, tas vispār jau baigi glaimoja, laigan tas bija nenormāli stulbs kompliments, jo tas bija vienkārši ar mērķi komplimentēt, nevis tāpēc, ka tā ir piecos no rīta.
šīs divas dienas ir pretīgas, es neko labu neesmu izdarījusi. iemācīju savam resnajam brālēnam pāris dzīves gudrības, dabūju par brīvu cigarešu filtrus un tas ir viss.

man briesmīgi briesmīgi niez kājas, jo tie odi ir lohi.

man reizēm paliek bail no tā, cik es varu būt nežēlīga. tas ir šausmīgi traki un iet pretrunās ar empātijām, bet ja man šķiet, ka pēc maksimāli objektīva skatījuma raugoties kāds ir pelnījis justies kā absolūtākais mēsls, sanāk vienkārši automātiski to sajūtu viņam realizēt.

es neesmu slikts cilvēks, vienkārši es.

aizmirsti pusgadu nodot bibliotēkā grāmatu un tevi sāk meklēt draugos bibliotekāre Наталия, kura raksta vēstuli ar daudz izsaukuma zīmēm, ka grāmatas ir nepieciešamas arī citiem.
oh no.

absolūti un totāli neizbēgami ir savā grandiozajā liekvārdībā pazaudēt jeb kādu jēgu savam sacītajam.
tieši tā, kā gribētos.

man parasti nav bail no tārpiem, bet šis bija baisi
savācu drēbes kas žūst un pie viena krekla tāds kā savilkums, it kā ielipusi košļene. iztaisnoju un tur ir pietīts klāt tārps. ok. ak, māte daba, tin visur savus bērnus.

nezinu, iet vēlēt vai nē. interesē kā tas notiek. pusotra stunda lai izdomātu.

šodien pirmo reizi stopēju viena. bija ok, patiesībā pilnīgi nekādas atšķirības kā kopā ar kādu.

tagad gribēju uzpīpēt, bet suņi sāka riet. labi.

sapnī es gulēju uz jumta, pie mājas, kurš neeksistē un skatījos filmu uz projektora debesīs. bija nakts un tas bija skaisti.
zālē uz matracīša gulēja mana bijusī klasesbiedrene un lūdza lai es pagriežu klusāk.

otrā sapnī es biju ciemos pie cilvēkiem kuri dzīvoja muzejā.

NĒ, labāk ir negulēt, nevis pagulēt divas stundiņas.

i feel like shit.
šodien jāizvairas no spoguļiem.

bet vismaz iesaiņojums, kurš uztapinājās pa nakti ir skaists.


halucinācijas jau ir kaut kas normāls.

"labdien! JŪS varētu lūdzu padot tos čipšus ar krējumu un sīpoliem no augšējā plaukta?"

tādos brīžos kā šis es nejūtos kā midžets un tas ir lieliski, paldies jums mazie puisīši!