Atkal redzēšanās
Izšāvu salūtu!

Kopš pēdējās reizes, kad biju šeit, pagājuši pieci gadi! Sasodīts cik gan tas ir daudz. Jā, veseli pieci gadi. Kas notika? Kāpēc "pazudu"? Tinu bildi atpakaļ un īsti nesaprotu kāpēc? Varbūt visi notikumi tajā brīdī? Nezinu. Nē, vinekārši neatceros. BET daudz ko citu gan atceros! Un tas tomēr ir svarīgi...
Tātad - izšāvu salūtu!

Atceros toreiz - atbraucu no ceļojuma un mans cits jaunais ceļojums sākās. Ak jēziņ! Ellišķīgi krāsains un bagāts ceļojums!

Esmu Es tā pati. Iekšēji. Āreji? Gadi dara savu. Atmiņas ir un būs. Tās nekur nepazudīs... Vismaz ir palikušas atmiņas. Tās Acis.. Un tās vairs ir tikai manās atmiņās. Jā! Vai diemžēl? /klusums/

Kopš visiem lielajiem notikumiem jūnijā būs pagājuši jau seši gadi. Atceros dienu, datumu un gadu.Tas man mūžam paliks atmiņā. Bija ļoti karsta diena. Es saņēmu pāris ziņas un tā viss beidzās pavisam. Protams, uz to es gāju jo savādāk es nevaŗēju turpināt. Es grimu un grimu jo viss karājās kaut kur gaisā. Sirds lūza par to kā cilvēks pēkšņi / itkā/ var mainīt domas , jūtot, ka ikdienā ierastais un tuvais viņam izslīd caur pirkstiem. Ak... Bet tajā brīdī es beidzot domāju par SEVI. Un nevienā brīdī to nenožēloju!!! Jo to es redzu katru dienu nu jau četrus ar pus gadus kādās mīļās un spožās actiņās :)! Tagad man ir manas mazās, mīļās Tās Actiņas!

Tik daudz kas sakrājies šo gadu laikā. Ļoti daudz. Gadi iet un vēl joprojām atceros Tās Acis. Tās bija tik mīļas un...Manas. Nenoliegšu - aizverot acis tās joprojām redzu un jūtu savu acu priekšā... Tās taču bija manas un atmiņā paliks manas lai arī kā tas viss beidzās... Skumji, bet realitāte.
Kā viņš teica iesākumā - pēc gadiem mēs sēdēsim un par to tikai pasmiesimies. Tiešām? Es nezinu...

Starp pirkstiem vēl arvien virpinu to mazo zilo "actiņu"...

P.S. Citāda