Paciemojos dzimtajā MIESTĀ. Nu jau kādi 5 gadi tur nedzīvoju. Sajūtas? Skumjas uzdzina tas viss.. visa bērnība pavadīta tur un tagad tur īsti nav it nekas. Palikušas tikai atmiņas. Māja, kurā dzīvoju. Dārziņš uz kuru gāju ar gariem zobiem ik vasaru līdzi mammai :D.
Nu jā.. tagad palicis tik kaps pie kura pakavēties ik pa laikam.. Visi palikuši sveši. Daudzi pat neatceras mani vai vienkārši nepazīst, jo gadiem nācies mainīties. Un dikti.. Par to protams prieks!
Pēc tādām reizēm uznāk lielā nostaļģija un atgriežas mazliet skumjas. Visa kā tur noticis. Daudz ko pat negribas atcerēties, bet nesanāk.. Viss pats nāk.

Gribētos tagad kur citur būt.. Tur kur būtu labāk un.. tā kad negribas atrauties un prom iet...


Meitene_