"Viss kas bijis starp mums vēl ir te.. "
Viena dziesma iet uz riņķi. īsti nezinu kas tajā mani tik ļoti piesaistīja. Dienā pārdesmit reizes uz riņķi.. pie katras nākošās jau vairs neko nedzirdu. Pa brītiņam tik dungojas piedziedājums līdzi un tad atkal pazūd..

Diena mazliet savādāka. Kad esmu ārā no alas itkā viss ir ok. Dzīvoju visiem līdzi. Kā iebrienu alā tā pārslēdzos uz vientulību un nāk atkal viss virsū. Saprotu, ka vajadzētu vairāk līst ārā no tās alas, bet man nesanāk. Esmu cilvēks, kuram vajadzīga sava telpa, kurā būt vienam, bet tai pašā laikā tas man nāk nedaudz par sliktu. Domas maļas un maļas.... un esmu atkal sākumā!

Cilvēks - vienpatis!!!


Meitene_


P.S. .... siltās vasaras ēnā. Paliec klusi un neaizej redzi saule jau riet lēnām...