Kad biju maza viss likās savādāk. Tā pat kā tagad esot lielai..
Neko daudz man nevajadzēja pilnam priekam. Pilnu paku ar flomasteriem un jaunu burtnīcu. Vakaros padzīvoties mazliet ilgāk ārā ar sētas bērniem, ziemā izrakt kādu alu kupenā. Un daudz tādu lietu, kas man sagādāja prieku..
Tagad ? NU jau liela meitene. Pa reizei arī ar flomasteriem pazīmēju kopā ar krustdēliņu un arī vakaros ilgāk padzīvojos ārpus mājas. Tā pat ar tām alām... Pat tagad tas var sagādāt prieku. Nu un kas, ka jau pāri 20 ?? Bet... maza biju sirsniņa nesāpēja un raižu nebij. Kaut tagad tikai tā asara nobirtu par kādu sasistu pirkstu vai nobrāztu ceļgalu.
Bet tagad tās asaras savādāk krīt un iekšā sāp stiprāk un par daudz ko nopietnāku. Kaut varētu kā maza būdama tos gadus atpakaļ......

Kā gribētos, lai ir mazliet savādāk...


Meitene_